DSCF0027.RAF mana pirmā bilde ar Fujifilm (neskaitot testus izpakojot)
Šodien aprit tieši desmit gadi, kopš lietoju Fujifilm kameras. 2014. gada 10. septembrī Sanfrancisko es izpakoju savu pirmo fudžī – X-E2. Tas toreiz bija visai jauns, tam nesen bija uzradies arī “lielais brālis” X-T1, taču es nespēju sev pamatot krietni dārgāko pirkumu. Turklāt, man svarīgs bija izmērs. Tas joprojām man ir svarīgs un tas joprojām ir viens no faktoriem, kāpēc izvēlos Fujifilm.
Sākumā es biju mazliet vīlies. Pirms tam lietoju superkompaktu Panasonic GX1 ar 20mm(40mm) “pankūku”. Tas bija kolosāls aparāts ar kolosālu objektīvu, tas bija metāla korpusā, ļoti monolīts. Izvelkot no kastes jauno fudži, es mazliet sagumu, jo tas, izrādās, ir plastmasas korpusā un sajūtās mazliet lētāks. Pirmās dienas lietoju ar mazu nepatiku. Arī tāpēc, ka pirku komplektu ar zoom objektīvu, kuru īsti negribēju, bet kāroto 35mm (50mm) tobrīd nevarēju atļauties.
Vēlāk tiku pie 35mm 1.4 un – AMD! – tas ir brīnišķīgākais objektīvs pasaulē! Vai vismaz tieši blakus tam Panasonic 20mm 1.7, ar kuru biju nošāvis pāris gadus un iemācījies pasauli redzēt tieši šajos milimetros.
35, protams, ir ciešāks un sākumā biedēja ar to, taču visai drīz es apguvu arī to un man faktiski nebija nekādu bēdu nosegt jebkuru uzdevumu ar to vienu objektīvu. Es to lietoju joprojām, arī tieši tagad tas ir uz mana nu jau divas paaudzes jaunākā X-E4.
E2 līdz T5
Pa šiem gadiem esmu izgājis cauri teju visām Fujifilm kamerām. Gan lietojot ikdienas darbā, gan īslaicīgi testējot. X-E2, X-E3, X-E4, X-T1, X-T2, X-T3, X-T5, X-H1, kā arī GFX 50S, 50R, 100 un 100S. Pa vidu arī visi X100 modeļi, kas, iespējams, ir zināmākie Fujifilm aparāti. Man gan personīgi tie nešķiet īpaši pievilcīgi. Galvenokārt, bet ne tikai, dēļ fiksētā objektīva. Jā, es arī bieži un daudz visu bildēju tikai ar vienu objektīvu, bet tomēr man ir iespēja tos mainīt.
Kāpēc Fujifilm
Mani apbūra tiešās vadības ripas. Kā vecajām filmu kamerām. Bet ne tāpēc, ka es ilgotos pēc vecajām kamerām – tajā laikā es bildēju ar jau automatizētu spoguļkameru. Tiešās ripas – slēdža ātrums, diafragma, ISO, kompensācija – man šķiet fantastiski ērts risinājums. Nevis izvēlies režīmu un tad ekrānā grozi ciparus, bet vienkārši pagriez ripu uz vēlamo parametru. Man nav jādomā, vai tas ir P, vai S, vai A, vai T, vai M, vai kāds tur vēl “režīms”. Ja mana vajag gaišāku bildi – pagriežu diafragmas ripu uz objektīva. Vajag ātrāku slēdzi – pagriežu slēdža ripu. Vienkārši vajag gaišāk vai tumšāk – ar īkšķi pastumju kompensācijas ripu.
Tas ir tik brīnišķīgi ērti. Vajadzības gadījumā vēlamos parametrus vari uzstādīt pat vēl neieslēdzot kameru. Perfekti!
Filmu simulācijas
Tā ir, šķiet, vislabāk zināmā Fujifilm kameru īpašība – iespēja mainīt “filmiņas”. Kamerā ir iebūvēti krāsu profili, kas nosaukti Fujifilm filmiņu vārdos. Tie ļauj bildes “apstrādāt” vēl pirms uzņemšanas. Turklāt, mainīt var ne tikai “filmiņas”, bet arī kontrasta līkni, piesātinājumus, krāsu nobīdi utt.
Tas tiešām ir forši. Bet es sapratu, ka man tas nav īpaši svarīgi. Gluži vienkārši darba dēļ. Pirmkārt, es nevaru pārmērīgi aizrauties ar savādu apstrādi, otrkārt, lielākoties es bildes – uzņemtas RAF formātā – tāpat apstrādāju. Attiecīgi, šīm “filmiņām”, kuras attiecas tikai uz JPG failiem, īsti nav vairs nozīmes.
Personīgām lietām bildējot gan es mēdzu šaut JPG ar jau konkrētu “filmiņu” un tas ir forši. Bet tas man nav galvenais, kāpēc izvēlējos Fujifilm.
Šobrīd ikdienā lietoju Eterna “filmu”, jo tā ļauj uzreiz redzēt visplašāko dinamisko diapazonu un uzreiz saprast, vai kaut kas būs pārgaismots, vai būs pilnīgi melns.
Baterijas
Toreiz, pirms desmit gadiem, visi burkšķēja, ka šīm jaunmodīgajām bezspoguļu kamerām esot dikti vājas baterijas. Un tā arī bija. Ar vienu uzlādi nevar izšaut visu dienu. Daudzi to minēja kā pilnīgu dīlbreikeri, bet es tam atradu ļoti vienkāršu risinājumu – sauju ar rezerves baterijām.
Nē, nopietni. Nomainīt bateriju aizņem 15 sekundes tad, ja neesi tam gatavs, bet 5, ja esi gatavojies. Tā faktiski vairs nav problēma.
Šobrīd gan tā vispār vairs nav problēma, jo jaunās paaudzes aparātos ir būtiski lielākas baterijas un par to spēju man vairs nav jāuztraucas. Ir ilgi jāšauj, lai šīs baterijas nomocītu. Protams, Canon R1 var šaut vēl daudz vairāk, bet tas arī maksā un sver piecreiz vairāk.
Mīnusi
Faktiski nāk prātā tikai viens. Neskaidrā nākotne. Pirmkārt jau globāli, paša uzņēmuma nākotne, jo fotokameru industrija turpina slīdēt uz leju. Turklāt Fujifilm galveno peļņu gūst no Instax momentfoto kamerām, nevis no “īstajām” kamerām. Tas rada bažas par viņu nākotni.
Otra lieta ir viņu vēlme eksperimentēt ar būtiskām dizaina detaļām. Acīgākie ievēroja, ka manā kameru uzskaitē nav pieminēts X-T4. Kāpēc? Jo tam Fujifilm izdomāja uzlikt uz sāniem atvāžamo ekrānu, kas pielāgots video vajadzībām un ir kapitāli nejēdzīgs priekš foto. Visiem pārējiem (kopš X-T2) ir brīnišķīgi uz trim pusēm atlokāmi – nevis atvāžami – ekrāni.
Kāpēc tas ir svarīgi? Jo ekrāns, kas paliek kameras korpusā, aizņem mazāk vietas. Ekrāns, kuru atloka uz sāniem, kameras profilu padara teju divreiz lielāku. Tam nav nozīmes, ja bildē saulrietu kalna galā. Tam ir būtiska nozīme, ja mēģini izlauzties cauri pūlim, lai noķertu mītiņu/skatuvi/sportu/utt. Otrkārt, uz sāniem atvāzts ekrāns nobīda skatu no optiskās ass – tev ir jāskatās uz sāniem, nevis tur, kur rāda objektīvs.
Tāpat biedē, ka Fujifilm var padoties “parasto cilvēku” spiedienam un brīnišķīgo tiešo ripu vietā sākt piedāvāt PSAM režīmus. Tie jau ir H un GFX sērijai, tās kameras man ir nelietojamas.
Vai es iesaku citiem
Protams! Bet tikai tad, ja tu novērtē un esi gatavs lietot šo tiešo ripu vadību. Ja tu mēģināsi tipisko Fujifilm pielāgot klasiskajām PSAM vajadzībām – tu būsi vīlies un izniekojis iespēju, jo ir daudzas citas kameras (faktiski: visas pārējās), kas to dara daudz labāk.
Un vēl – tiem, kas tiešām ir gatavi ielēkt šajā brīnišķīgajā fudžī pasaulē, es ļoti, ļoti iesaku nopirkt Riko Firstingera paplašināto pamācību par izvēlēto modeli. Savam X-E2 es to toreiz nopirku un izlasīju, pirms vēl biju ticis pie kameras. Riko neuzskaita kameras spējas tā, kā tas ir ražotāja dokumentācijā, viņš reāli paskaidro to, kā, kad un kāpēc lietot konkrētās lietas un kā tās ietekmē visu pārējo. Tam ir būtiska nozīme patiešām saprast savu kameru. Cik esmu skatījies, Youtube pamācības parasti ir pārāk virspusējas.
