Pirmā reize. Pirmā olimpiāde. Mazliet ir satraukums. Trīs gadus gaidīju šo brīdi. Četrus, ja ieskaitām dienu, kad sadūšojos izteikt šo ideju šefam. Tad jāpiesaka akreditācija un tad... un tad tā man ir rokā!
Mazs piesarcis papīrītis ar manu ģīmi un kaut kādiem burtiem japāniski. Es ceru, ka tie saka šim čalim drīkst ļaut bildēt, nevis, ka otrdienās un trešdienās bufetē ir zivju diena.
Tagad ir pats interesantākais. Kā sapakot visas mantas tā, lai viss galvenais iekļaujas astoņos kilogramos. Visi fotoaparāti, objektīvi, laptops, krietna sauja bateriju un minimālais izdzīvošanai, ja pazūd lielais koferis - tas viss jāsaliek astoņu kilogramu mugursomā. Izrādās, Finnair neļauj piemaksāt par smagāku rokas bagāžu. Ja svars pārsniegts - soma jānodod lielajā bagāžā.
Taču neviena somu pakošana nestāv klāt tai birokrātijai, kam jādanco cauri, lai vispār tiktu uz Japānu un olimpiādi. Vismaz septiņas dažādas online vietnes ar vismaz piecām dažādām parolēm. Obligāta Covid aplikācija, obligāta izsekošanas aplikācija, imigrācijas lietotne un citi brīnumi.
Un brīnumi tur arī sākas. Pareizāk sakot drusciņ elle. Jo pats svarīgākais - imigrācijas dokumentu apstiprinājums - mums arvien nav apstiprināts. Kāpēc? Varam vien minēt, ka japāņi netiek galā ar lielo datu apjomu, tomēr tas īsti nemierina, jo pastāv risks, ka netiksim nemaz prom no Rīgas bez apstiprinātiem dokumentiem.
Bet, nu, mazāk par likstām, vairāk par priecīgo. Par olimpiādi. Es. Būšu. Olimpiādē. Tas skan diezgan forši! Ne tik forši, kā ja es būtu sportists, bet tas vilciens ir aizgājis. Kopš manas longborda traumas, mana profesionālā sporta karjera vairs nespēs sākties 😊
Es mēģināšu rakstīt šo blogu regulāri. Vai tas izdosies - nezinu gan. Paldies, ja lasi un novēli, lūdzu, mums veiksmīgi tikt turp un noķert kādu foršu kadru!
