Jubilārs arvien bija neapmierināts un satraucies, bet mēs ar Ritvaru bijām diezgan lielā sajūsmā. Bieži negadās šādi mirkļi, kad vari sajusties īpaši attapīgs un pārlieku vīrišķīgs. Mēs salauzām un tad salabojām mūsu apvidnieka piekari. Meža vidū! Ar saspraudi! Uhh!
Viss sākās nu jau pirms daudziem gadiem, kad Ingus nolēma aizmukt no savas dzimšanas dienas. Tā mums radās ideja aizbraukt uz Sāremā salu. Aizbraucām vienreiz, aizbraucām otrreiz, aizbraucām trešo reizi. Tad nolēmām pamēģināt Hījumā un uzreiz iemīlējām šo salu. Sāremā ir skaista, bet šī ir mazliet mežonīgāka, mazliet neskartāka. Šeit ir vieglāk nejauši iebraukt jūrā, kas, protams, ir tas, ko mēs vēlamies. Nu, labi, iebraukt varbūt mazāk, bet iebrist noteikti.
Pērn brauciens izpalika, jo bija atnācis Kovids. Tā vietā es vienatnē izbraucu galvas izvēdināšanas tūri gar jūru Ventspils pusē. Šogad Kovids arvien nebija atkāpies, bet, tā kā visi esam jau sen nodurti, nolēmām piesardzīgi riskēt. Sanāca gan neplānotas izmaiņas ar izvēlēto laiku, to nācās pārcelt, kas nozīmēja, ka es nevarēju atrast auto, ar ko braukt. Parasti man izdodas atrast kādu testa automobili, bet šoreiz - nekā. Taču izrādījās, ka tas nav nepieciešams. Izrādījās, ka pa šo laiku Ritvars pats ir ticis pie liela un diža bezceļnieka. Tas gan nozīmēja, ka es nebūšu pie stūres, bet ātri vien sapratu, ka tā būs patīkama pārmaiņa. Varu vairāk izbaudīt apkārtni, izkārties pa logu bildējot, filmējot, vienkārši elpojot mazās salas svaigo jūras gaisu.
Kopš bijām norunājuši datumus un rezervējuši naktsmītni, regulāri sāku pārbaudīt laika ziņas. Saulains, saulains, saulains un tad tieši uz tām četrām dienām, kuras plānojam tur pavadīt - 100% lietus. Visā salā. Visas četras dienas. Tas drusku apbēdināja un jau uz prāmja sākām bažīties par to, ko īsti iesāksim. Pametot kontinentu, saulīte sāka pazust un sāka arvien sparīgāk pūst vējš. Sapratām, ka nebūs labi, tāpēc izlēmām, ka plāns Bē būs vienkārši braukt ar mūsu dižo bezceļa auto pa visiem iespējamajiem mežu un piejūras celiņiem, līdz būsim izbraukājuši visu salu.
Uz prāmja esam pirmais auto rindā. Lielie vārti paceļas un gāžam piedzīvojumos. Veču retrīts var sākties!
Neesam vēl tikuši uz salas tālāk par simts metriem, kā Ritvars jau rauj pa labi pašā pirmajā celiņā mežā iekšā. Drīz vien satiekam pirmos krūmus un zarus, kas švīkst gar auto sāniem. Trešajā dienā mēs par to jau vairs nesatraucamies. Auto jau ir netīrs un krūmu nobružāts. Piedzīvojumi prasa upurus.
Pa ceļam Ritvars mums nodemonstrēja viņa auto dižo pneimatisko piekari, kas ļauj mainīt auto augstumu un cietību. Pavisam drīz jau varam sākt to pielietot praksē, nobraucot no mazā meža ceļa lielajā piejūras govju pļavā. Vējš pūš, bet lietus vēl nav. Ir jāsāk! Stājamies nost, uzvelkam gumijniekus (Vai es jau teicu, ka ceļojumos un pārgājienos pie dabas labākie apavi ir gumijas zābaki? Es ilgi ākstījos ar visādām goretex kedām un Tūrisma Zābakiem, līdz sapratu, ka nekas nedod tādu brīvību, kā gumijas zābaki) un dodamies pāri pļavai pie jūras. Ko mēs tur darām? Neko. Baudām dabu. Uzkāpjam uz akmens. Iekāpjam dubļos. Iebrienam ūdenszālēs. Elpojam gaisu un ķeram kadrus.
Kadru ķeršanai ir diezgan būtiska nozīme. Ar Ingu mēs jau sen dodamies mazos “fotoklubiņos” - mazos izbraukumos uz kādu vietu pie dabas. Sākumā visas klasiskās dabas takas, purvu laipas un parki. Vēlāk jau sapratām, ka mums nevajag neko labi iekārtotu vai īpašu, mēs varam burtiski ceļmalā apstāties un mums būs pāris stundas ko darīt. Zariņi, puķītes, upītes, oļi un ķērpji. Der jebkas. Ja uz to paskatās pareizajā leņķī - sanāk kadrs. Agrāk šādos fotoklubiņos mēs braucām teju katru otro vīkendu. Vēlāk gan Ingum uznāca Lielais Minimālisms un viņš atteicās no fotokamerām un lietoja tikai telefonus. Tad arvien lētākus un vienkāršākus telefonus, līdz pamazām viņš bija apkarojis sevī vēlmi bildēt. Nu, vismaz tā viņš pats sev stāsta. Viņa instagrams mēdz teikt ko citu. Laiku pa laikam tajā parādās čupa skaistu bilžu. Tātad tomēr ir iedvesma un iekāre. Viskošāk tā iedegas šeit uz salas.
Atceros, kā pagājušajā Hījumā apmeklējumā viņš kā apmāts skrēja no akmeņa pie akmeņa, no niedres pie niedres, redzēja un ķēra kadrus ar apskaužamu sajūsmu. Arī šogad šī sajūsma sāka izlauzties. Es viņam to nenorādīju, jo viņš ir spītīgs - ja pateikšu, tad principā pārstās bildēt. Bet es gribu bildes. Man patīk bildes.
Pēc pirmās gumijnieku samērcēšanas dodamies tālāk un satiekam palielu bariņu skaistu un ziņkārīgu govju. Tās skriešus metas līdz mūsu auto un nāk klāt iepazīties. Es jau saprotu, ka zvēriņš gaida ko garšīgāku par sauso piejūras zāli, bet, nenoliedzami, dzīvnieciņi ir arī vienkārši ieinteresēti par mums. Bieži taču negadās šeit redzēt auto ar Latvijas numurzīmēm.
Nākamais punkts ir ceļš pa jūru. Nevis uzbērums vai tilts, bet ceļš pa jūru. Pa ūdeni. No Hījumā uz mazāku saliņu kādu pārsimts metru attālumā. Atrodam ceļa sākumu, bet kaut kas mums saka priekšā, ka uzreiz tajā mesties ar auto nebūtu prāta darbs, tāpēc metamies tajā ar zābakiem.
Abi kompanjoni mani regulāri izsmēja, ka mani zābaki ir īsāki par viņējiem, tāpēc man jābrien bija krietni uzmanīgāk. Un brišana šeit bija… dziļa. Kopējais ūdens līmenis gan lielākoties nepārsniedza zābaku augstumu, bet katrs solis - katrs solis! - bija izaicinājums, jo zem ūdens ir apmēram 10-15 centimetru bieza māla kārta. Katru soli liekot ir jāizkalkulē, vai, iegrimstot mālā, zābaks neiebrauks pārāk dziļi. Pēc tam šo zābaku jāmēģina izcelt. Žļurk, žļurk, žļurk, žļurk. Kaklā uzkārts fotoaparāts, rokās telefons. Viens solis, otrs solis, trešais. Brienam. Kur? Uz priekšu, kāda starpība kur. Līdz salai netiksim, tas ir pats par sevi skaidrs, bet mēs esam atbraukuši brist pa dabu un tieši to mēs šobrīd šeit darām. Jūras vidū mūs sagaida elektriskais gans. Varētu jau tam pārkāpt (arvien žonglējot pa grimstošo zemūdens mālu), taču saprotam, ka dubļu sajūtu esam noķēruši. Tagad jātiek atpakaļ uz auto.
Braukt pa šo ceļu, protams, atsakāmies. Ūdens dziļums nav problēma, auto jauda ir gana liela, riepas ir pielāgotas dubļiem, bet šeit ir māls. Tas vienkārši aizziedīs protektoru un auto ar rotējošiem riteņiem vienkārši stāvēs uz vietas metrus desmit no krasta. Tas nav tā vērts, lai pirmajā dienā, pirmajā pieturā mums jau būtu jādodas pēc traktora. Šis fotoklubiņš nav par bezceļa braukšanu. Šis ir par dabas brišanu.
Vēlāk atrodam mazu ragu, kuram nolemjam apiet apkārt. Tas viscaur klāts ar matainiem akmeņiem. Šie čomiņi vienmēr sajūsmina. Te var atrast visu veidu frizūras un bārdas. Dažiem mati vēl ir zaļi, tie parasti paši mirkst ūdenī, bet tie, kas tikuši ārā, demonstrē skaistus, baltus cekulus. Gribētos kādu paņemt līdzi, bet skaidrs, ka kabatā tas pārvērtīsies par dubļu piku.
Diena ir apmēram vidū un mazliet sāk līt. Mēģinām izdomāt turpmāko plānu - man telefonā ir karte ar kādiem trīsdesmit atzīmētiem punktiem - bet kungi sāk pieminēt ēst gribēšanu. Es gan neatbalstu šādu Ēšanu Dienas Vidū (jo žēl “izniekot”laiku), bet, tā kā līst, tad man ir grūti aizstāvēt savu vēlmi turpināt brist dabā.
Atrodam feinu ēstuvīti pie ostas aiz lidlauka. Mūs sagaida tante, kas prot mūs pierunāt uz pareizajiem ēdieniem. Es izvēlos fish&chips un tēju. Ritvars izvēlas glāzi alus. Pēc tam tikai sākam domāt, ka Igaunijā ir striktāki promiļu noteikumi, tāpēc tālāk pie stūres sēdēšu es. Nekur tālu pēc ēšanas gan nebraucam - tikai izmetam loku caur bodi, kur ir visādi Forši Igauņu Našķi un tad dodamies meklēt aizrunātās naktsmājas.
Tās izrādās ļoti glītas. Jauns namiņš, kuram pirmajā stāvā ir veikaliņš, bet otrajā vesels dzīvoklis. Mēs neesam dikti prasīgi pēc komforta, bet ir prieks apmesties glītā un ērtā vietā. Turpmākais vakars paiet virtuvē. Es dzeru rabarberu sidru un graužu sāļos cepumus. Tagad ir laiks apskatīt dienas guvumu - bildes. Par rītdienu domāsim rīt.
