Rītu sākam mazliet bažīgi - mums nav skaidrs, kur dos brokastis. Vakardien, sazvanoties ar namiņa saimnieci, viņa mūs pierunāja uz brokastīm. Iepriekš mēs vienkārši devāmies kādā kafejnīcā, bet šogad ar tām kafejnīcām ir pašvaki. Īpaši šeit uz salas. Tāpēc piedāvājums par brokastīm “uz vietas” mūs uzrunāja. Taču arvien nav saprotams - kur tieši uz vietas. Nolemjam zvanīt saimniecei. Lest & Lammas? Sarkana māja? Aiz krūmiem? Izrādās, ka ēšana notiks blakus mājā. Un tad izrādās, ka blakus māja ir visai paliela viesnīca ar restorānu. Tas drusku neiet kopā ar mūsu “vienkārši pabridīsim pa dabu” noskaņu (un mūsu “pabridīsim pa dabu” apģērbu), bet, hei, brokastis ir brokastis. Turklāt zviedru galds! Atrodam tālāko stūri prom no citiem un kādu pusstundu vienkārši baudām dzīvi. Paēst ir labi.
Mēs esam salas dienvidos, tur ir tāds kā rags, tāds kā loks gar jūru, kam pa vidu ir milzīgs ezers. Gar šo ezeru ir taka, ar kuru arī nolemjam sākt šo dienu. Reizēm jau arī mēs varam paieties pa koka laipām, nav jau obligāti jābrien dubļos.
Taka ir dikti feina, tā iet pa niedrēm un vidū tai ir milzīgs akmens. Visapkārt ir klusums, kuru reizēm pārtrauc gārņu kviecieni un gulbju spārnu švīkoņa. Tā ir neticami skaļa. Pa vidu iepēkšķas kāda pīle un ieblēj kāda aita. Paga, kas? Aita? Niedrēs? Ezerā? Kāpēc ezerā ir aitas? Izrādās, ka šeit ir pilns ar aitām! Tās ir visur! Un niedres ir krustu šķērsu izbradātas un piekakātas.
Tālāk no laipas iespējams nokāpt un mēs ejam pa pļavu gar krūmiem. Tajos, kā izrādās, slēpjas skatu tornis. Drusku sakašķojamies par to, kā mēs tajā tornī kāpsim - rāpsimies pār margām no krūmiem? Vai tomēr normāli apiesim apkārt? Es pārstāvu viedokli Iet Normāli. Kāds no mums pārstāv citu viedokli un nošmucē bikses uz slapjā koka.
Tornis nav augsts, bet ļauj pavērot ezeru un putnu dzīvi tajā. Tur pa kreisi ir milzīgs pīļu bars. Viducī ir gulbīši. Pa labi - gārņi. Vēl tur tālāk ir kormorāni. Un te tuvumā arvien ir aitas, kurām nolemjam sekot. Teorētiski šeit ir norāde, ka taka turpinās. Mēģinām to paskaidrot aitām, ka mēs jau tikai taku meklējam un viņas nemaz negribam traucēt, bet aitas ir aitas. Visu uztver personīgi un lēni, bet nepārprotami sāk mukt no mums. Mukt, protams, tieši tajā virzienā, kurā ejam. Īsāk sakot, mēs ejam pa taku, bet mums pa priekšu iet bars aitu. Šī ir vēl viena terapija, ko iespējams izbaudīt uz salas. Vienkārši iet pa taku ar aitām. Apkārt klusums, dzirdami tikai paša soļi slapjajā zālē un pa brīdim kāds blējiens. Mēs ejam, aitas iet.
Pēc kādas pusstundas nonākam strupceļā un aitām tālāk nav kur iet. Ap šo laiku tās jau ir mazliet pieradušas pie mums, tāpēc aktīvi nebēg. Tās vienkārši apstājas rindā, kā iepriekš gājušas, un skatās uz mums. Mēs uz viņām. Šis ir brīnišķīgs mirklis. Nav vairs nekādu kalendāru, nekādu darba uzdevumu, nekādu stabiņu un veloceliņu. Pazūd visas ikdienas rūpes. Esam tikai mēs ar aitām.
Tālākā taka ir aitām liegta. Mēs tur atrodam mazu laipiņu pie ezera, kur pavadām vēl vienu klusuma mirkli. Tad vēl viens skatu tornis un bāka.
Neatceros, kāds mums bija plānotais maršruts, bet faktiskais maršruts ātri vien noveda mūs pie Piedzīvojuma. Ritvaram patīk piedzīvojumi un katrā krustojumā viņš izvēlējās braukt pa mazāko celiņu. Ātri vien nonākam mežā uz mednieku takām. Ingus jau nervozē - viņam nepatīk doma par iestigšanu. Viņš arī nav sajūsmā par sakritušo koku apbraukšanu pa pļavu un grāvi. Triekšanās milzu peļķēs viņam jo īpaši nepatīk. Tas taču nebeigsies labi, viņš saka. Tas nebeidzās labi.
Izkratījušies pa pļavām un priežu saknēm, izbraucam uz lielāka ceļa un secinām, ka auto ir kļuvis aizdomīgi zems. Izkāpjam paskatīties - o, jā, piekare ir “sabrukusi” - aizmugure nokritusi zemākajā stāvoklī un braucot sitas uz gumijas balstiem. Šis nav labi. Ir tikai otrā diena, bet jau esam salauzuši auto. Drusku ķiķinām, drusku nervozējam. Ingus savukārt paliek mierīgāks un arvien vairāk iegūst “es taču teicu” nostāju.
Bet kaut kas jādara ir. Varam jau braukt ļoti lēni un piesardzīgi ar “sabrukušu” auto. Galvenais, lai ar to tiekam līdz prāmim un atpakaļ Latvijā. Lēnām braucam un gudrojam, ko darīt, līdz man dzimst brīnišķīga ideja iegūglēt. Atceros, ka reiz testējot Lexus, es izmēģināju čītkodu - pareizā secībā saspaidot pedāļus un aizdedzi varēja izslēgt dažādas elektroniskās sistēmas. A ja nu šeit arī var kaut ko “resetot”? Jo skaidrs, ka nobrukusi ir pneimatiskā piekare - netiek pumpēti gaisa baloni. Tas rada aizdomas, ka problēma varētu būt vadības sistēmā, nevis kas tehniski salauzts. Purvā mēs nebraucām un šķietami nekādas milzu pārslodzes auto nebija.
Viens auto forums saka, ka vajagot darīt tā un šitā, bet nevar saprast, kā tieši, jo, protams - protams! - tieši šī lapa vairs neeksistē un ir redzams tikai īsais ievads google rezultātos. Citā lapā iesaka atvienot akumulatoru. Sākam ar to. Atvienojam, aizskaitām līdz piecdesmit astoņi, slēdzam klāt. Nekā. Noskaņojums balansē starp nopietnu satraukumu un ņirdzošu jautrību. Ritvars mēģina vēl kaut ko ieraudzīt zem pārsega un tad nolemj palīst zem auto. Viņam pat ir līdzi piknika deķis tieši šādām vajadzībām - lai nav jāguļas uz zemes.
Ingus dreifē kaut kur apkārt un, šķiet, arvien pie sevis bubina estačuteicu, estačuteicu. Es izmisīgi gūglēju un uzduros ļoti interesantai idejai youtube dzīlēs. Ieteikums ir vienkāršs - salaist uz īso divus auto datora galus un pagrozīt aizdedzi. Izklausās tas viss, maigi izsakoties, aizdomīgi, bet šobrīd esam gatavi mēģināt jebko. Ritvaram līdzi ir saliekamā lāpsta. Kādi trīs lukturi. Tie plastmasas dēļi, ko liek zem riteņiem, kad auto iestieg. Noteikti ir arī cirvis kaut kur. Bet maza vadiņa viņam nav. Un tad pienāk Ingus, izvelk savu maciņu un rāda - te uz malas ir piesprausta saspraude. Tā viņam tur dzīvojot jau vairākus gadus, nekad nav bijusi nekam noderīga. Varbūt tā mums noder tagad? Esam sajūsmināti, bet arvien bažīgi. Atlokām saspraudi, atrodam OBD portu, saskaitām caurumus - ceturtais augšā, piektais apakšā - un maucam iekšā saspraudi. Nogaidām noteikto laiku. Izslēdzam aizdedzi, ieslēdzam. Izņemam saspraudi.
Bzzzzzzz, atskan no auto aizmugures, kura pamazām sāk celties augšup. Kompresors stādā! Piekare tiek celta augšā. Auto dzīvos tālāk! OUMAIGĀD! Mēs! Meža vidū! Salabojām piekari! Ar saspraudi! Tālākajam vairs nav nozīmes - šis ir šīgada nozīmīgākais notikums!
Viss tomēr nav labi. Piekare tiek pacelta, bet augstumu vairs nevar regulēt. Auto paliek augstākajā stāvoklī. Taču ar tādu jau var braukt. Var braukt pa ceļu, var braukt pa mežu, var braukt pa krauju lejā karjerā, kā to, Ingum skaļi protestējot, uzreiz dara Ritvars. Auto atkal dzīvo, tātad jāizbauda viss, ko tas spēj. Atpakaļ ārā no karjera? Mierīgi. Atpakaļ lejā? Protams. Iebraukt dīķī karjera vidū? Pašsaprotami. Gāzi grīdā un smiltis pa gaisu!
Pastaigā ar aitām un auto “remontēšanā” ir pagājusi jau puse dienas, tāpēc nolemjam atkal doties pie zivju tantes paēst pusdienas. Fish&chips un tēja ir nemainīgas vērtības.
Pēc tam nolemjam braukt uz tuksnesi. Šeit esot tuksnesis. Tieši salas vidū. Izklausās aizdomīgi, bet to var pat labi saskatīt kartē. Aizbraucam, izkāpjam un vienkārši ejam. Katrs savā ātrumā, savā virzienā. Šeit ir pilnīgs klusums. Nav pat gārņu un pīļu. Pat vējš nespēj sašūpot priedes. Šī ir kārtējā salas terapija. Klusums un tukšums. Pat savus soļus nedzird, tie izkūst irdenajās smiltīs. Šeit ir labi.
Tāpat lielākoties klusējot esam pārbriduši visu tuksnesi, salikuši kabatās smukus akmentiņus un dodamies atpakaļ. Ir laiks atkal sēdēt virtuvē ar rabarberu sidru un bildēm.
