Man izdevās kaut kas nebijis. Pat mājās reti kad tas sanāk. Es izgulējos! Patiešām kārtīgi izgulējos. Varbūt mazliet pārāk kārtīgi.
Viss sākās ar to vakardienas zeltu. Tā kā basketbolisti tika finālā, bija skaidrs, ka būs jāpaliek ilgāk strādāt. Medaļa būs šā vai tā, un tātad arī apbalvošana un viss trādirīdis. Izrādījās, ka medaļas bija no zelta, tāpēc prieki un darbi ievilkās vēl ilgāk. Neatceros, cikos izkļuvām no arēnas teritorijas, bet mājās ieradāmies ap trijiem. Tas būtu diezgan traki, taču man bija kāds triks azotē - brīvs viss nākamais rīts! Tā negadās bieži.
Pirmais pasākums bija paredzēts piecos. Septiņpadsmitos. Tātad man ir ļoti, ļoti daudz laika gulēt. Nolēmu, ka, ja jau ir tika daudz stundas manā rīcībā - nelikšu modinātāju. Ļaušu miegam vaļu, jo "gan jau visu dienu tāpat nenogulēšu".
Pamodos es trijos. Tik labi es sen nebiju gulējis. Kā mākoņos ietīts, ar kļavu sīrupu apliets. Tagad fiksi savākt mantas un uz autobusu.
Tuvākais autobuss ir piecos. Volejbols sākas piecos. Man sāk nepatikt šis autobusu saraksts. Man jau sen tas nepatīk, jo tam ir jaudīgi caurumi, kuri ir tieši pielāgoti manām vajadzībām. Gribi vienpadsmitos vakarā tikt mājās? Gaidi līdz pusdiviem. Gribi trijos aizbraukt uz volejbolu? Sauc taksi.
Saucu taksi. Tas vispār ir amizants pasākums. Mums jau iepriekš tika izsūtīta transporta lietošanas instrukcija, kurā bija izstāstīts viss par autobusiem (izņemot to, ka tie nebūs pieejami tieši tad, kad vajag) un tur arī bija norādīts, ka iespējams pasūtīt īpašos olimpiskos taksometrus. Vajag tikai piezvanīt.
Piezvanīt! Tas tik būtu cirks. Šeit, uz vietas, vicinot rokas un rādot bildītes telefonā, mēs knapi spējam nokomunicēt, ko vēlamies, bet kā to izdarīt pa telefonu? Ne mazāko cerību. Tāpēc takšu pasūtīšanu mēs vienmēr uzticam kādam citam. Kādam brīvprātīgajam japānim, vai, kā es šajā gadījumā - viesnīcniekam.
Lai to izdarītu, man viņam ir jāsaka, kā mani sauc. Kur es gribu braukt. Kāds ir mans akreditācijas numurs. Un cikos es gribu braukt. Kad taksis atbrauc, man šoferim ir jāizstāsta, kā mani sauc. Kāds ir mans akreditācijas numurs. Un kur es gribu braukt. Laimīgā kārtā viņš neprasa, cikos ierasties...
Par takšiem mēs norēķināmies ar vaučeriem, ko mums piešķīra organizatori. Kopā mums pienākas 14 vaučeri katram. Katrs vaučeris ir derīgs līdz 10 tūkstoš jēnām. Ja brauciens sanāk dārgāks, jātērē divi vaučeri. Ja lētāks - arī jāatdod viss, atpakaļ tev neko nedos. Viens brauciens no viesnīcas uz kādu no arēnām pilsētā izmaksā ap pieciem tūkstošiem. Tas ir kādi 40 eiro. Galīgi nav maz. Un galīgi neesam sajūsmā, domājot par dienu, kad vaučeri beigsies. Tāpēc es arvien cenšos izmantot autobusus, pat ja tie reizēm mani pieviļ.
Arēnas mediju centrā atkal satiku Džefu. Viņš bija skumīgs, jo viņējie zaudēja ūdenspolo. Viņš ir tieši komandas fotogrāfs. Es savukārt biju priecīgs, jo mūsējie uzvarēja volejbolā. Pateicu viņam paldies par "maizīšu recepti". Mediju centros parasti ir pieejamas maizītes - vienas ar riekstu sviestu, otras ar ievārījumu. Džefam kāds bija iemācījis triku - abas šīs maizītes salikt kopā. Ideja tik vienkārša, ka gribas atkal sist sev pa pieri. Kopā saliktas maizītes viedo to, ko amerikāņi sauc par pī bī and džei - PB&J. Gardi.
Vēl bez maksas ir pieejami banāni, ūdens un kafija. Pārējais par maksu. Tiesa, izvēle nav īpaši lutinoša. Ir frī kartupeļi, pasta, ir vairākas ātrās nūdeles plastmasas glāzītēs. Vienu dienu paņēmu nūdeles. Drusku biju pārsteigts, ka man iedeva tikai trauciņu - pat neuzlējuši ūdeni. Gāju pie kafijas automāta pēc ūdens. Pēc noteiktajām piecām minūtēm varēja ķerties klāt.
Tik gardas ātrās nūdeles vēl nekad nebiju ēdis. Es pat neatceros, ar ko tās skaitījās, bet garšoja neaprakstāmi labi. Pēc šīm būs grūti mājās nopirkt roltonu...
