Rīts sākās ar priecīgu īsziņu - Uldis varēja izņemt apzīmogoto testa rezultātu lapu arī man. Atkrīt skriešana uz Alfu, kas man no Pārdaugavas paņemtu vismaz stundu. Aktivitāšu plāna apstiprinājumu no japāņiem arvien neesam saņēmuši. Arvien mums telefona ekranā ir liels balts tukšums vietā, kur bija jābūt imigrācijas anketai. Turam īkšķus un uzticamies Finnair online čata Margaritai, kura teica “This should not be a problem”.
Izrādījās, ka Margarita ir mele. It was a problem. Jau pirmajos mirkļos mums tika pateikts nē, lidmašīnā nevaram jūs ielaist. Mūsu gaudas, ka virtuālie dokumenti nav gatavi, jo olimpiskie japāņi ir nejēgas, mūs neglāba. Toties izglāba filma pazudis tulkojumā. Nu, ne pati filma, bet ideja. Saņēmām no kolēģiem, kas jau laimīgi tikuši Tokijā kādu tikai japāniski rakstītu dokumentu un uzrādījām to kā visu apliecinošo. Jo, "tāpat neviens nesapratīs, kas tur rakstīts". Šis triks nostrādāja. Tikām lidmašīnā un esam jau Helsinkos. Tagad tāds sīkums, kā 23 stundas līdz savienotajam reisam.
Mēs izmukām nakšņot uz viesnīcu pilsētā, bet bija cilvēki, kas netika ārā no lidostas. Kādam pietrūka dienas, lai par derīgu tiktu uzskatīts Astras potes sertifikāts, savukārt kāds cits vispār nebija potējies. Būs jāiegaumē, kurš īsti tas ir, un jāizvairās no viņa. Jo ja šodien kāds vēl nav potējies, tad tā jau ir izvēle.
Rīt? Rīt, iespējams, turpināsim vicināt japāņu dokumentu un mēģināsim apliecināt, ka esam derīgi iebraukšanai, bet jau ar somu akcentu.