Viss sākās ar nestuvēm. Tas ir reāli amizanti, ka, pirms sākas sacīkstes, atbrauc mediķi ar milzīgiem ratiem, pilniem ar nestuvēm. Šis solās būt jautri!
Vairāk gan izrādījās garlaicīgi. Ļoti lēna mīcīšanās. Saķeras rokās un tad stumdās pa laukumu kā auni pļavā. Tad vienā brīdī kāds noraujas un pēkšņi trīs sekundēs ir tika daudz darbības, kas spēj tik bildēt. Es pat atļāvos ierakstīt mazu video - vienkārši, lai paklausītos, kā strādā fotoaparāti. Cīņu zāle pārsvarā ir klusa, bet, tiklīdz cīkstoņi sakustās, tā visriņķī sākas fotokameru tarkšķis. Gluži kā tās cikādes, kas visā Tokijā (Japānā?) sīc un čirkst nepagurdamas.
Video gan es nevienam rādīt nedrīkstu, jo mums kategoriski ir aizliegts filmēt jebko, jebkad, jebkur olimpiskajos objektos. Video ir tikai olimpiskās televīzijas ziņā un mums pārējiem tas ir uz stingrāko aizliegts.
Vakarā zirgi. Nekad neesmu bildējis zirgus. Vispirms sameklēju Filu, kurš man izrāda, ko un kā šeit drīkst. Fils ir zirgu parka foto menedžeris un būtībā viņš man atļauj iet jebkur, izņemot uz laukuma, protams. Arēnā ir švaki ar internetu, tāpēc neizsekoju, kad tieši jās mūsējais. Bet tas man nāca tikai par labu, jo bija iespēja "piešaut" kadrus un saprast labākās vietas. Visu nosegt nav nekādu cerību pat ar teleskopu. Laukums ir ļoti raibs un lielāko daļu skata nosedz tuvāk esošās barjeras.
Kā parasti, "noskenēju" tribīnes, lai atrastu mūsējos. Tās ir pārāk tālu, lai atpazītu cilvēkus, bet redzu karogu. Un ja es redzu tribīnēs karogu, tātad man tas ir jādabū bildē ar mūsu zirgu!
Labi, ka mūsējais bija tik salīdzinoši vēlu. Man bija kāda stunda, lai "piedzītu" to kadru, kuru gribēju. Tas ir pārāk ciešs, lai paļautos uz sekojošo fokusu, tāpēc fokusēju manuāli. Bet nav īsti uz ko, jo zirga purnam ir jābūt kaut kur starp baļķiem, kur nav, uz ko nofokusēties. Testēju šādi, testēju tādi, beigās šķietami atradu pareizo formulu - uzķert fokusu uz barjeras dekora un tad pavilkt to mazliet atpakaļ.
Nākamā problēma ir kadrējums. Gribas to pēc iespējas ciešāku, bet, ja zirgs izdomā lēkt mazliet pa labi, tas nosegs karogu un nogriezīs galvu jātniekam. Tā nu man tagad krājumos ir čupiņa bilžu ar jātniekiem bez galvas.
Tad pēkšņi klāt ir jau mūsu zirgs. Dzin, dzinn un tas lec. Blaukš, "portrets", bet nevar atslābt, jāķer viņu tālāk, cik vien iespējams.
Pirmo bildi uz redakciju nosūtu uzreiz no laukuma. Tad jožu uz preses centru salādēt pārējās. Un pēc tam jau ikvakara izklaide - bezgalīgais brauciens autobusā mājup.
No "zirgu šaušanas" es guvu divas atziņas. Nu, neskaitot to, ka nevajag nogriezt jātnieku galvas. Pirmkārt, pareizo mirkli var noķert ar vienu šāvienu. Nav obligāti jāizšauj tie 10-20 kadri sekundē. Var diezgan ātri atkost, kad ir īstais mirklis - tieši lēciena sākumā. Un tad ir otrā atziņa - svarīgi ir noķert tieši sākumā, jo lēcienā zirgs pievelk visas četras kājas un izskatās vienkārši pēc lidojošas sardeles.
Tagad man ir ne tikai bildes ar bezgalvaiņiem, man ir arī bildes ar sardelēm.
