Olimpiskajā Tokijā ir parādījusies jauna dīvainība - autobusu vērotāji. Nu jau vairākas dienas ievērojām, ka pie lielā krustojuma, kur visu dienu grozās preses autobusi, ir uzradies bariņš ar fotogrāfiem. Tie nav no olimpiskās prese - tie ir vienkārši Tokijieši. Stāv krustojuma visos četros stūros un bildē autobusus.
Nekādi netiekam gudri, kāpēc viņi tā dara. Varbūt viņi cer, ka šie autobusi ved sportistus un tādējādi izdosies noķert kādu slavenību? Varbūt viņi vienkārši ir autobusu vērotāji, kas izmanto iespēju redzēt tik daudz autobusus vienuviet? Es taču arī esmu lidmašīnu vērotājs un mēdzu nīkt pie lidostas sētas visriebīgākajos apstākļos, lai tikai noķertu to vienu īpašo gaisa kuģi.
Pagaidām nav sanācis iet garām viņiem ar kājām. Ja sanāks - mēģināšu uzrunāt un noprasīt, kas tad īsti tur notiek.
Nekādi netiekam gudri, kāpēc viņi tā dara. Varbūt viņi cer, ka šie autobusi ved sportistus un tādējādi izdosies noķert kādu slavenību? Varbūt viņi vienkārši ir autobusu vērotāji, kas izmanto iespēju redzēt tik daudz autobusus vienuviet? Es taču arī esmu lidmašīnu vērotājs un mēdzu nīkt pie lidostas sētas visriebīgākajos apstākļos, lai tikai noķertu to vienu īpašo gaisa kuģi.
Pagaidām nav sanācis iet garām viņiem ar kājām. Ja sanāks - mēģināšu uzrunāt un noprasīt, kas tad īsti tur notiek.
Es savukārt pavēroju Tokiju no cita skatu punkta. No kuģīša. Olimpiādēs rīkotājvalstis parasti piedāvā mediju ekskursijas. Tā man Uldis izstāstīja. Pats es diez vai būtu atradis vai uzzinājis. Arī šeit ir īpašas ekskursijas, kas turklāt esot pielāgotas "pirmo 14 dienu viesiem". Tātad tiem, kas nedrīkst iziet no burbuļa. Katru dienu ir viena līdz divas ekskursijas, bet uz tām jāpiesakās ir ne vēlāk kā iepriekšējā dienā. Ja ir vairāk gribētāju nekā vietu - dalībnieki tiek izlozēti. Tāpēc ir drusku sarežģīti plānot uz priekšu, kad tad īsti tu varēsi un vai vispār laimēsi iespēju tikt.
Iepriekš biju jau pieteicies uz citu ekskursiju - uz Šibujas krustojuma "stilīgās apkārtnes" apskati. Arī tur man laimējās tik izvēlētam, taču uznāca taifūna draudi un ekskursija tika atcelta. Šodien gan viss notiek pēc plāna.
Mēs esam kādi divdesmit cilvēki, pārsvarā no Austrumeiropas. Acīmredzot mums visiem ir gēnos iesēdusies vēlme izmantot katru bezmaksas iespēju. Vispirms mums jāparaksta līgums, tad mums iedod aproces, kas noteikti visu laiku jānēsā. Tad mūs sasēdina autobusā un pieraksta mūsu vietas, un piekodina, ka vietas mainīt nedrīkst. Atpakaļceļā gan sasēžamies krustu šķērsu un nevienu tas nesatrauc. Kārtējais drošības teātris...
Iepriekš biju jau pieteicies uz citu ekskursiju - uz Šibujas krustojuma "stilīgās apkārtnes" apskati. Arī tur man laimējās tik izvēlētam, taču uznāca taifūna draudi un ekskursija tika atcelta. Šodien gan viss notiek pēc plāna.
Mēs esam kādi divdesmit cilvēki, pārsvarā no Austrumeiropas. Acīmredzot mums visiem ir gēnos iesēdusies vēlme izmantot katru bezmaksas iespēju. Vispirms mums jāparaksta līgums, tad mums iedod aproces, kas noteikti visu laiku jānēsā. Tad mūs sasēdina autobusā un pieraksta mūsu vietas, un piekodina, ka vietas mainīt nedrīkst. Atpakaļceļā gan sasēžamies krustu šķērsu un nevienu tas nesatrauc. Kārtējais drošības teātris...
Tad, nu, mēs esam pie jahtas. Tā esot Tokijas ostas īpašums, paredzēta ūdens ceļu apskatei. Jahtai ir trīs stāvi un visi kā viens saskrien uz pēdējo, kas ir atklāts klājs ar gandrīz brīvu skatu visapkārt. Mūs gan uzreiz brīdina, ka vajag apdomāt par nokāpšanu zemākajos stāvos, kur var paslēpties no trakās saules.
Saule, protams, cepina, bet ne tik traki, kā, piemēram, volejbola kortā. Toties tā kož acīs tik ļoti, ka nākas ar rokām taisīt "binokli". Jahtas klājs ir spoži balts un tas acīs spiež no apakšas. Cepure tam nepalīdz, bet saulesbrilles es jau sen atstāju viesnīcā, jo bildējot tās tikai traucē.
Jahtas brauciens ir apmēram pusotru stundu ilgs. Nobraucam garām olimpiskajam ciematiņam kur daudzstāvu māju logos sportisti izkāruši savus karogus. Tad apskatām lielo, balto tiltu, kas amizantā kārtā ir nosaukts par varavīksnes tiltu. Nobraucam gar to pašu volejbola laukumu, gar mediju centru un aizdodamies līdz Tam Tālajam tiltam.
Saule, protams, cepina, bet ne tik traki, kā, piemēram, volejbola kortā. Toties tā kož acīs tik ļoti, ka nākas ar rokām taisīt "binokli". Jahtas klājs ir spoži balts un tas acīs spiež no apakšas. Cepure tam nepalīdz, bet saulesbrilles es jau sen atstāju viesnīcā, jo bildējot tās tikai traucē.
Jahtas brauciens ir apmēram pusotru stundu ilgs. Nobraucam garām olimpiskajam ciematiņam kur daudzstāvu māju logos sportisti izkāruši savus karogus. Tad apskatām lielo, balto tiltu, kas amizantā kārtā ir nosaukts par varavīksnes tiltu. Nobraucam gar to pašu volejbola laukumu, gar mediju centru un aizdodamies līdz Tam Tālajam tiltam.
Pa vidu starp krāniem un kravas kuģiem pēkšņi uznāk lietus un pēkšņi visi atceras par slēgto otro klāju.
Mazā ekskursija bija ļoti feina un ļoti nepieciešama, lai drusku noresetotu prātu. Arī vakars bija brīvs un varēju mierīgi pasēdēt viesnīcā un vienkārši nedarīt neko. Tā bija patīkama pārmaiņa, ko sen nebija nācies izbaudīt.
Mazā ekskursija bija ļoti feina un ļoti nepieciešama, lai drusku noresetotu prātu. Arī vakars bija brīvs un varēju mierīgi pasēdēt viesnīcā un vienkārši nedarīt neko. Tā bija patīkama pārmaiņa, ko sen nebija nācies izbaudīt.
