Diena sākās citādāk kā ierasts. Man bija vēsi. Nu, labi, varbūt ne vēsi, bet man nebija karsti. Un tā šeit nemēdz būt. Izņemot - šodien, jo šodien ir nepieredzēti zema temperatūra. Tikai divdesmit deviņi grādi!
Mums ir maza tradīcija. Katru rītu, ejot uz volejbolu - un jā, mēs katru rītu ejam uz volejbolu... - parka teritorijā mēs nobildējam termometru ar sarkano marķieri. Termometram ir četri marķieri - zaļš, dzeltens, oranžs un sarkans. Sarkans nozīmē visaugstāko karstuma bīstamību veselībai. Vēl nekad neesam redzējuši neko citu kā sarkano brīdinājumu.
Bet šodien ir citādāk. Brīdinājums arvien ir sarkans, bet grādi ir tikai 29. Un man nav karsti. Vai es esmu aklimatizējies? Vai atgriežoties mājās man būs auksti?
Runājot par atgriešanos - pa kuru laiku tā ir tik strauji pietuvojusies? Šodien palūdzu Uldim bildējamo sporta sarakstu nākošajām dienām. Viņš man iedeva trīs ierakstus divām dienām (protams, divi no tiem ir volejbols) un tad pierakstīja finita ļa komedia. Es mazliet apstulbu, jo kā tā, ka pēkšņi jau ir pagājušas divas nedēļas?
Runājot par divām nedēļām (re, kā es protu mainīt tēmas!) šodien pirmo reizi mēs drīkstam iziet Ārā. Ārā no burbuļa. Mēs svinīgi saņemam sabiedriskā transporta karti un atļauju staigāt pa ielām. Arvien esam aicināti lieki nevazāties apkārt, bet vismaz drīkstam.
Vakarā pirmo reizi arī to izmēģinām. No volejbola (...) dodamies mājup ar pilsētas vilcienu. Tas brauc klusu un ātri, un brauc pāri tam smukajam tiltam. Pēc tam mums jāpārsēžas uz metro. Sekojam norādēm un atrodam savu pieturu, bet, kad vilciens pienācis, saminstināmies un neiekāpjam tajā, jo domājām, ka tas varbūt nav īstais.
Protams, tas bija īstais turklāt tas bija dienas priekšpēdējais metro. Pēc desmit minūtēm nāk nākamais - pēdējais - un pa šo laiku mēs saprotam savu kļūdu un saprotam pareizos risinājumus. Nevajag domāt pārāk gudri, vajag vienkārši sekot krāsiņām.
Iekāpjot vagonā saprotam vēl kādu brīnišķīgu izgudrojumu - cipariņus. Stacijām ir ne tikai nosaukumi, bet arī numuri. Tas taču ir tik brīnišķīgi! Tu iekāp piektajā un tev jāizkāpj divpadsmitajā. Viss. Nevis iekāp "pie laikraksta Diena" un izkāp pie "kalna unīša". Cipariņi! Tie ir tik ērti, tik vienkārši.
Vienkārša gan nebija vakariņu izvēle (redziet, kā es atkal tēmu nomainīju?). Netālu no viesnīcas uzgājām diennakts ēstuvi, kur gribējām paņemt siltu ēdienu. Darbinieki gan ilgi nevarēja atrast anglisko ēdienkarti un arī tad, kad tā bija atrasta, mēs gudrāki netikām un nācās gūlglēt, ko tieši nozīmē šie ēdienu nosaukumi. Sapratām, ka jāņem tas ar trim sieriem. Cik lielu porciju, kungs? Es parādu uz sevi, liekot saprast, ka droši vien lielu.
Tā bija kļūda. Es minu, ka to porciju, ko iedeva man, vidējais japānis nes uz ģimenes pikniku radiem.
Pirmo reizi es dzīvē redzēju moderno pieccīņu. Ja godīgi, baigi moderna tā nešķita, jo bariņš čaļu baltos tērpos paukojas. Šķiet, kādu minūti viņi attālināti baksta viens otra pīcku un tad vienā brīdī Visa Elle Aiziet Pa Gaisu un viens metas virsū otram, nodur to un tad brēc pilnā rīklē, it kā pats būtu nodurts. Dikti interesants sports. Čīlietis kvieca. Spānis brēca kā bullis. Pāvels, ticis pāri nepārprotamam izmisumam, nobļāvās НУ НАКОНЕЦ ТО!
Mums ir maza tradīcija. Katru rītu, ejot uz volejbolu - un jā, mēs katru rītu ejam uz volejbolu... - parka teritorijā mēs nobildējam termometru ar sarkano marķieri. Termometram ir četri marķieri - zaļš, dzeltens, oranžs un sarkans. Sarkans nozīmē visaugstāko karstuma bīstamību veselībai. Vēl nekad neesam redzējuši neko citu kā sarkano brīdinājumu.
Bet šodien ir citādāk. Brīdinājums arvien ir sarkans, bet grādi ir tikai 29. Un man nav karsti. Vai es esmu aklimatizējies? Vai atgriežoties mājās man būs auksti?
Runājot par atgriešanos - pa kuru laiku tā ir tik strauji pietuvojusies? Šodien palūdzu Uldim bildējamo sporta sarakstu nākošajām dienām. Viņš man iedeva trīs ierakstus divām dienām (protams, divi no tiem ir volejbols) un tad pierakstīja finita ļa komedia. Es mazliet apstulbu, jo kā tā, ka pēkšņi jau ir pagājušas divas nedēļas?
Runājot par divām nedēļām (re, kā es protu mainīt tēmas!) šodien pirmo reizi mēs drīkstam iziet Ārā. Ārā no burbuļa. Mēs svinīgi saņemam sabiedriskā transporta karti un atļauju staigāt pa ielām. Arvien esam aicināti lieki nevazāties apkārt, bet vismaz drīkstam.
Vakarā pirmo reizi arī to izmēģinām. No volejbola (...) dodamies mājup ar pilsētas vilcienu. Tas brauc klusu un ātri, un brauc pāri tam smukajam tiltam. Pēc tam mums jāpārsēžas uz metro. Sekojam norādēm un atrodam savu pieturu, bet, kad vilciens pienācis, saminstināmies un neiekāpjam tajā, jo domājām, ka tas varbūt nav īstais.
Protams, tas bija īstais turklāt tas bija dienas priekšpēdējais metro. Pēc desmit minūtēm nāk nākamais - pēdējais - un pa šo laiku mēs saprotam savu kļūdu un saprotam pareizos risinājumus. Nevajag domāt pārāk gudri, vajag vienkārši sekot krāsiņām.
Iekāpjot vagonā saprotam vēl kādu brīnišķīgu izgudrojumu - cipariņus. Stacijām ir ne tikai nosaukumi, bet arī numuri. Tas taču ir tik brīnišķīgi! Tu iekāp piektajā un tev jāizkāpj divpadsmitajā. Viss. Nevis iekāp "pie laikraksta Diena" un izkāp pie "kalna unīša". Cipariņi! Tie ir tik ērti, tik vienkārši.
Vienkārša gan nebija vakariņu izvēle (redziet, kā es atkal tēmu nomainīju?). Netālu no viesnīcas uzgājām diennakts ēstuvi, kur gribējām paņemt siltu ēdienu. Darbinieki gan ilgi nevarēja atrast anglisko ēdienkarti un arī tad, kad tā bija atrasta, mēs gudrāki netikām un nācās gūlglēt, ko tieši nozīmē šie ēdienu nosaukumi. Sapratām, ka jāņem tas ar trim sieriem. Cik lielu porciju, kungs? Es parādu uz sevi, liekot saprast, ka droši vien lielu.
Tā bija kļūda. Es minu, ka to porciju, ko iedeva man, vidējais japānis nes uz ģimenes pikniku radiem.
Pirmo reizi es dzīvē redzēju moderno pieccīņu. Ja godīgi, baigi moderna tā nešķita, jo bariņš čaļu baltos tērpos paukojas. Šķiet, kādu minūti viņi attālināti baksta viens otra pīcku un tad vienā brīdī Visa Elle Aiziet Pa Gaisu un viens metas virsū otram, nodur to un tad brēc pilnā rīklē, it kā pats būtu nodurts. Dikti interesants sports. Čīlietis kvieca. Spānis brēca kā bullis. Pāvels, ticis pāri nepārprotamam izmisumam, nobļāvās НУ НАКОНЕЦ ТО!
