Šis bija reizē ļoti spontāns un ļoti plānots pirkums. Es jau sen tīksminājos ap ideju par 35mm filmiņu kameru. Protams, man nav nekādas vajadzības pēc tādas, bet ir interesanti. Vienkārši gribas jo gribas. 

Vecajos labajos laikos es filmiņu burvību īsti neizjutu. Man bija viena kompaktkamera, vēlāk spogulene. Bet tās vienkārši bija, jo bija. Tad sākās digitālā ēra un atpakaļ neskatījps. Līdz… līdz sāka gribēties atpakaļ. Bez īsta iemesla. 

Pirmais solis bija Hasselblad. Tā bildes ir nepārspējamas un lietošana ir vienkārši bauda. Klak, klik, trrrr, ššš, klak. Vidējā formāta filmas, protams, ir dārgas. Bet kvalitāte to atsver. Toties ir viena stulba klupne, kas kameras lietošanu padara mazāk saistošu. Tā ir pilnībā manuāla kamera. Bildējot katrs kadrs ir iepriekš jānomēra. Es izmantoju telefona aplikāciju, kas ir samērā ērta, tomēr viss process kopā nav un nevar būt raits. Ar šo kameru nevar vienkārši iziet pastaigā un ķert mirkļus. Katrā situācijā ir jāpārmēra ekspozīcija, jo negribas vienkārši šaut aptuveni. Gribas, lai bildes ir skaistas. 

Tad nu Hasselblad palika lēnajām fotosesijām. Bet gribas kaut ko ātrāku. Jau ķēros pie interneta, kad neviļus atcerējos - man taču joprojām ir tā spogulene no “vecajiem labajiem” laikiem. Vienkāršs Pentax ar kit zūmu. Viss, ko vajag ir nopirkt dīvainās baterijas. Kamerai ir gan auto ekspozīcija, gan auto fokuss. Ko vēl var gribēt? Turklāt par nelielām naudām var nopirkt pilnīgi jaunu Pentax portretu objektīvu. Izklausās pēc plāna? 

Tomēr gribējās kaut ko….. foršāku. Kā jau teicu, šai kamerai nav racionāla pamatojuma. Tas ir emocionāls pirkums. Tas ir prieks paņemt rokās, apčamdīt un lietot. Vecais Pentax dara visu ko vajag, bet tas nav… stilīgs. To īsti negribas čamdīt. 

Tāpēc atstāju šo hipsterīgās kameras izvēli uz vēlāku. Ik pa laikam uzgāju interesantus aparātus youtube fotogrāfu filmiņās, bet tiem visiem kaut kas pietrūka. Man ļoti patīk rangefinder tipa kameras, taču tām ir būtisks mīnuss - tā kā tu neskaties caur objektīvu, tad nevari absolūti precīzi iekadrēt un nofokusēt. Bet man vajag kārtību. Man katram stabiņam, zariņam, ķieģelim vai skropstai kadrā ir jābūt ar nolūku. Vai ar nolūku jāpaliek ārpus tā. Tāpēc foršie reindžfainderi atkrita. 

Biju jau diezgan atdzisis par šo kameru jautājumu, kad pēkšņi BFS tviterī ielika ziņu, ka viņiem pienākusi jauna veco kameru partija, starp kurām ir arī pasaulē mazākā spoguļkamera Olympus OM2n. Es līdz tam neko īsti nezināju par Oly kamerām, bet fiksi iegūglējot es uzzināju, ka šai ir auto ekspozīcija. Tas arī bija mans lūzums un tajā pat dienā pasūtīju kameru to pat neredzot. 

Priekšā gan bija nedēļas nogale un nācās pagaidīt līdz pirmdienai, kas man deva daudz laika izpētīt visu internetu par šo kameru. Automātiskā ekspozīcija regulē slēdža ātrumu, bet diafragmu (un fokusu) ir jāregulē pašam. Tas ir tieši tāds režīms, kādā es lielākoties strādāju ar savām darba Fuji kamerām. Uzticu kamerai slēdzi un ISO un pats izvēlos diafragmu. Perfekti!

Mazliet mani biedēja fokusēšana. To var piegriezt vienkārši “uz aci” pēc kopējā kadra, bet lai būtu pavisam precīzi kadra centrā ir “dalītā prizma”, kas jāsabīda kopā. Tas gan ir gan nav vienkārši. No vienas puses - kas var būt vienkāršāks kā sabīdīt kopā divus attēlus, lai tie veido vienu nepārtrauktu. Bet realitātē var nākties pakrāmēties, ja kadra centrā nav izteiktu līniju vai ir, piemēram, vējā plīvojoši mati. Pagaidām tikai diviem kadriem esmu mazliet nopūdelējis fokusu. Bet pārējie kadri - asi kā žiletes! 

Filmiņas pagaidām izvēlējos tās pašas Kodak Portras. Dārgas pēc vella, bet, nu, tās ir labākās filmas. No vienas puses gribas paspēlēties ar kaut kādām Lomo filmām, bet no otras puses - es gribu lai katrs kadrs ir maksimāli labs un man būtu žēl “pazaudēt” labu kadru tikai tāpēc, ka es bildēju ar kādu hipsterīgu filmiņu. 

Plānoju pamēģināt arī jaunās (atkal jaunās) Kodak Gold filmiņas. Mazliet lētākas, mazliet košākas, bet ar līdzīgu dinamisko diapazonu un graudu. 

Bet nu par galveno. Par bildēm. Bildes ir…. brīnišķīgas! Es vienmēr esmu absolūtā sajūsmā, kad saņemu BFS epastu ar ieskanētajām bildēm. Tas vienkārši ir gatavas bildes. Tur nav nekas jāpielabo, nekas jāapstrādā, nekādi filtriņi jāuzliek… Tikai drusku jāpiekoriģē kadrējums un varbūt kripatiņu kontrasts jāpievelk. Tas arī viss. Bildes ir vienkārši gatavas. 

Kāpēc es pats neattīstu un neskenēju filmas? Jo šis process man nekad nav saistījis. Atceros bērnībā palīdzēju mammai pārcilāt papīra lapas pa vanniņām, bet vēlāk nekad man nav bijusi interese laistīties ar tām ķīmijām un visu pārējo. Ar skenēšanu ir vēl lielāka ķēpa - lai to izdarītu kvalitatīvi ir jāiegulda nauda (liela) labā skenerī, vai pārāk daudz laika jāpavada pārfotografējot ar digitālo kameru. Negribu. Man tas nesaista. Protams, kaitina braukt uz centru un stāvēt rindā bodē, bet tas tāpat ir vienkāršāk, ātrāk un lētāk. 

Es gribu iedrošināt tos, kam ir līdzīga nieze pēc filmu kameras. Dariet to! Tas ir forši! Ir tikai jāsaprot kādas jums ir vēlmes, pieredze un spēja ķimerēties un tad jau tik jāizvēlas attiecīgā kamera. Ļoti labas opcijas ir cenās ap 100-200 eiro. 


Bildes uzņemtas ar Kodak Portra 400