Bija sāpīgi uz to noskatīties. Izmisums un vilšanās bija nepārprotami un līdz kaulam izjūtami. Kā ar slapju lupatu sejā. Vienīgi - slapjums bija tieši tas, ko Uldis meklēja, bet neatrada.
Šī vispār te ir nopietna problēma. Tā ir vēl viena joma, kurā mēs - "jaunā Eiropa" - esam tālu priekšā visiem citiem. Šeit liela daļa tirdzniecības ir tikai par skaidru naudu. Pret to arī atdūrāmies, kad ķeizara dārzā gribējām nopirkt ko dzeramu. Ieraudzījām, ka ķeizarisko suvenīru bodē ir veldzējumu ledusskapis un jau iztēlojāmies, kā laistāmies ar ūdeni un atgūstamies no nebeidzamās tveices, bet tad nāca tā lupata sejā. Ar uzrakstu CASH ONLY.
Šo ir grūti saprast. Cik daudz nav lasīts par to, ka Āzija ir mobilās naudas līderis, vispār šeit visi maksā tikai ar telefoniem... nekā nebija! Šeit karalis arvien ir skaidrā nauda. Tā mēs palikām bez veldzes viskarstākajā dienā.
Vilšanos sagādāja arī paši imperatora dārzi. Parks ir liels, bet diezgan garlaicīgs. Ļoti glīts, bet vienveidīgs. Nesalīdzināms ar to parku, kurā nejauši "iemaldījāmies". Hamarikyu dārzs ir brīnišķīgs. Tas arī esot bijis ķeizara pārziņā, bet to viņš esot atdāvinājis pilsētai. Labi, ka viņš tā izdarīja, jo pastaiga pa to ir brīnišķīga.
Droši vien pavisam skaisti ir pavasarī, kad viss zied. Man īpašais pārsteigums bija gārņi un kovārņi. Abi ir apbrīnojami eleganti un tos var vērot kaut visu dienu. Tie pirmie gan tramīgi, bet kovārņi nebaidās pielaist skatītāju pat pāris metru attālumā. Turklāt, pievēršot uzmanību var ievērot, ka tie ir visur. Gan tajā parkā, gan imperatora dārzos - kur tie čiepj ābolus - gan arī lielajā preses centrā, uz kuru šodien aizdevos.
Vēl vienu vilšanos mums sagādāja viena no slavenākajām tūrisma vietām - Šibuja. Tas ir tas slavenais krustojums, kuru rāda visās filmās par Tokiju. Nu, tas ir liels un patiešām, patiešām pilns ar cilvēkiem. Ar daudz par daudz cilvēkiem, lai spētu šo skatu izbaudīt. Bet tas atrodas arī diezgan necilā vietā blakus stacijai, ar dažādiem remontiem un būvniecībām apkārt. Varbūt vajadzēja iet pa dienu, būtu iespaidīgāk.
Apkārtne gan interesanta. Neticami pārpilna ar cilvēkiem un dažādu rosību. Visādi veikali, bodītes, ēstuves, dzertuves, ierobežojumus ignorējoši krogi un to apmeklētāji... Un izmisīgi vakariņu meklējumi. Mums prasības šķietami vienkāršas - lai iestāde ir "uz ielas" (telpās līst negribam) un lai var samaksāt ar karti. Haha. Ar karti. Jā, daudz kur var samaksāt ar kartēm. Ar metro kartēm, ar studentu kartēm, tikai ne ar maksājumu kartēm. Dīvaina pasaule. Vienu vistu fritētavu gan atradām. Uldis noēda gardu muti, man bija pazudusi apetīte.
Brīnišķīgu vakara noslēgumu gan mums sagādāja slavenais "eifelis" - Tokijas tornis. Uzbraucām un ieraudzījām to - Fudzi! Sākumā nesapratām, kāpēc visi cilvēki salipuši vienā skatu laukumu stūrī. Tad sākām skatīties uz horizontu. Drusku neticami, ka kalns tik brīvi un skaidri saskatāms. Drusku pabildēju, bet tad vienkārši stāvēju un skatījos. Tāds skats ir jāizbauda, jāuzsūc.
