Man bija gari, blondi mati un zila kleitiņa. Un jo ātrāk es skrēju, jo vairāk es stāvēju uz vietas. Varu saderēt, ka kaut kur netālu bija arī ķertā karaliene ar flamingo kroketa nūjām. Nu, vismaz tā es jutos, kad mēģināju izkļūt no Olimpiskā Stadiona. Nezinu, vai tā ir truša ala, vai tā ir aizspogulija, bet ārā no turienes nevarēja tikt nepadzerot vispirms tēju ar cepurnieku.
Vispirms jau tur bija jātiek iekšā. Taksis mūs pieveda pie šķietami Galvenajiem Vārtiem. Ļoti skaista "pirmskara" būve ar art deco elementiem. Aiz tās pats stadions. Pa ceļam, kā ierasts, drošībnieku telts. Tur, kā ierasts, vispirms roku dezinfekcija, tad termālā kamera, kas nolasa ķermeņa temperatūru, tad metāla detektors un somu skenēšana. Izņemot - mūsu ejā nebija rentgena skenera. Vienkārši nebija. Metāla detektors - jā, bet somu skeneris - nē. Tā vietā sirms onkulis viegli paspaidīja manu mugursomu un teica Paldies, viss kārtībā! Pat neatvēra nevienu rāvējslēdzēju. Drusku paspaidīja un - OK! Nu, es neiebilstu.
Es iebildu gan pret tālāko. Izrādījās, ka mēs bijām izlaisti stadiona "dibenā" un, lai nonāktu pie vajadzīgās ieejas, mums bija jāapiet trīs ceturtdaļām stadiona apkārt. Un tad mazliet atpakaļ. LSM ziņu kolēģis ātrāk atrada, kur viņam jādodas, bet man jāatrod foto vietas. Nevar jau vienkārši ieskriet stadionā un sākt kaut kur bildēties. Kopš pieredzes no volejbola laukuma esmu palicis visai tramīgs šajā jautājumā.
Mēģinu atrast norādes uz Photo Positions, bet kā nav, tā nav. Esmu jau uzkāpis tur, kur redzu stadionā notiekošo, bet norādes uz foto vietām nav. Izsekoju finiša taisnei un redzu, ka tās galā ir lielas tribīnes ar fotogrāfiem. Saprotu, ka man vajag turp. Bet kā tur tikt? No apakšas? No augšas? Bet kā?
Viss izrādījās pavisam vienkārši - eju klāt, redzu kāpnes, kāpju lejā un esmu klāt. Pa vidu japānis man piesprauž zīmīti, kas man ļauj rosīties pa šīm tribīnēm. Esam apmēram trīs stāvu augstumā, bet tieši pretī finiša līnijai. Skats ir labs, vietas arī pietiekami. Drīz jau dāmas skries astoņsimt metrus un man fiksi jāprot atrast mūsējā.
Patrenējos "pašaut" iepriekšējos skrējējus dažādos stadiona punktos un nopriecājos, kādi mazi robotautomobilīši pārvadā diskus no disku mešanas laukuma. Tad arī laiks tiem astoņsimt metriem.
Ak, vai. Traki žēl, kā izgāja mūsu sportistei. Drusku pat kauns bija bildēt emocionālo izstāšanos. Bet, nu darbs ir darbs un šis tomēr ir ļoti publisks pasākums. Ceru, ka viņai viss labi un būs iespēja vēl sevi pierādīt.
Tad sekoja tā truša ala. Izkļūšana no stadiona. Normālos apstākļos jau vienkārši - atrodi kāpnes un tinies ārā. Bet šeit viss ir ierobežots, nodalīts, sašķirots. Norādes uz izeju nav. Norādes uz mediju centru arī nav. Pirmkārt, gribu atrast to. Klimstu bezcerīgi, līdz kāda brīvprātīgā man pastāsta, ka mediju centrs esot lejā. Dodos līdz lejai un pēc bezgalīgas meklēšanas pagrabā atrodu ļoti skumju namiņu, kurā ir vieta saujiņai žurnālistu. Sapratu, ka man tur nav ko darīt un nolēmu doties prom. Tad sākās tā skriešana uz vietas, līdz beidzot maģiski tomēr izkļuvu brīvībā.
Citās ziņās - mūsu viesnīcas autobusa grafiks atkal ir paretināts. Tas mainās burtiski katru dienu un katru dienu sagādā pārsteigumus ar saviem "caurumiem".
Piemājas bodē savukārt mums tagad ir draugs. Pārdevējs puisis no Uzbekistānas, kurš atbraucis šeit mācīties. Viņš mēdz tā aizrauties, kad ar mums runā, ka arī nākamo japāni pie kases aicina ar Пожалуйста!
