Plāns bija vienkāršs - celties maksimāli agri un iziet saullēkta pastaigā pa Helsinkiem. Kā jau lielākā daļa, es šeit īsti neesmu bijis - tiki lidostā pārsēžoties un fiksi ieskrienot uz kādu pasākumu, tāpēc maza tūrisma pastaiga būtu tieši laikā. Bet, kā jau mēs zinām, visi labākie plāni izšķīst, kad tu saņem pirmo dūri sejā. Šķiet tas baložu draugs bokseris to bija teicis. Dūre, kas ievilka man pa ausi bija visstiprākā dūre, kurai pat Taisons nestāv klāt. Miegs. Žļerkts pa ģīmi un nekādu plānu vairs nav.
Pilnai laimei mani vēl augšā mēģināja uzraut no darba ikdienas aizmirstais pusseptiņu modinātājs. Pāris reizes to atliku, līdz sapratu, ka tas ir viltvārdis un izslēdzu to pavisam. Tad uzrakstīju īsziņu kolēģim, ka esmu kritis kaujā ar spilvenu un nezinu cik drīz atkopšos.
Bet izgulēties vajag. Priekšā ir ļoti gara diena. Divas dienas vienā. Vispirms diena Helsinku lidostā, tad deviņas stundas gaisā un tad, visticamāk, kādas desmit stundas jautri pļāpājot ar japāņu robežsardzi par to, kāpēc man nav vajadzīgie dokumenti, bet tomēr mani ir jāielaiž, tieši tāpat, kā desmit tūkstošus citu žurnālistu, kam arī nav šie paši dokumenti. Cik dzirdu, japāņi katru gadījumu arvien izskata kā unikālu un atsakās saprast, ka problēma ir olimpiskās organizācijas pusē.
Vakarā uzgāju diennakts bodi, kurā nopirku banānu kafiju un somu virtuļus. Brokastīs vajag drusku možumu un saldumu. To abu man pietrūks turpmākās... 20? 24? 36? 42? ... stundas. Kurš gan spēj izrēķināt, kā laiks darbojas lidojot tam pretī.
