Viņš ir apaļš kā kartupelis un skumjš kā Ķīrbītis. Viņš atnāk un nopūšas. Apsēžas un nopūšas. Aiziet pēc kafijas, secina, ka beigušās krūzītes un nopūšas. Viņam galīgi neiet šodien. Tad viņu pamet draugs un viņš paliek viens pats, skumīgi raugoties tukšajā viesnīcas restorāniņa galdā. Pēc brīža tur parādās ikdienišķie rīsi un buljons, un viņš atkal nopūšas. Tā vien gribas apskaut sagumušo baltkrievu kolēģi un pateikt, ka būs labi, bet viņš izskatās tik pārņemts savās nopūtās, ka negribas traucēt šo meditāciju.

Šodien ir brīnumaina diena. Neticama diena. Vēl nebijusi diena. Šodien ir veļas diena. Neticama tā ir tāpēc, ka beidzot ir brīvs rīts. Līdz pat pēcpusdienai nav pilnīgi nekādu plānu. Brokastu buljonam ar kafiju, plunkšķot vēderā, varu vienkārši sēdēt gultā un nedarīt neko. Gultā, nevis pie galda, jo pie galda vienkārši nav vietas. Krēslu var atvilkt, bet tad nevar apsēsties. Istabiņai ir vien deviņi kvadrātmetri un galds ir tikpat blīvi aizpildīts kā pats numuriņš. Tur ir telefons, piezīmju grāmatiņa, krūzītes, salvešu turētājs, tējas plītiņa, televizors, mapīte ar viesnīcas lietošanas noteikumiem, galda lampa un buklets ar aicinājumu uz masāžu un vēl vienu masāžu. Zem galda ir mazmazītiņš atkritumu spainis ar vāciņu un neliels ledusskapītis. Starp galdu un logu ir vieta tieši vienai mugursomai. Čemodānu atvērt varu tikai uz gultas, tāpēc tas vienkārši mētājas uz grīdas un pēc vajadzības pa šķirbu iebāžu tajā roku.

Šodien no čemodāna es izvilku netīro veļu, mazu burciņu ar līdzpaņemto veļaspulveri un piecu litru ūdens drošo maisu. Tā primārā funkcija ir pasargāt mantas, dodoties ar laivu upē, bet ūdensdrošums taču strādā uz abām pusēm. Salieku drēbes maisā, ieberu pulveri, pieleju līdz pusei ar ūdeni un zvalstu to šurpu un turpu kādu stundu, kamēr kārtoju un atlasu bildes.

Pēc tam drēbes izskaloju vannā (nekam citam tur tāpat nav vietas) un izkaru žāvēties uz loga, kas kopš izgājušās gandrīz-taifūna nakts arvien stāv atvērts. Līdz vakaram krekls ir jau izžuvis. Vienā brīdī gan tas gribēja doties piedzīvojumos un gandrīz izlidoja pa atvērto logu. Tas, protams, būtu jautri - doties meklēt nebēdnīgo kreklu bezgalīgi šaurajās "ieliņās" starp Tokijas mājām. Man drusku ir bail, ka es tajās pat nevarētu ietilpt, jo pa atvērto logu varu brīvi aizsniegt blakus māju.

Manas izklaides ar slapjo veļiņu uz mirkli pārtrauc viegli satraucošs epasts, kas pasīvi-agresīvi izsaka kādu interesantu apgalvojumu. Hei, Kārli, mēs esam atraduši kādu, kurš nav aizpildījis veselības stāvokļa informāciju! Domāts, nepārprotami esmu es, bet tieši to pateikt japāņi kautrējas. Tāpēc viņi saka, ka *kāds* nav aizpildījis anketu.

Veselības stāvokļa anketas mums ir jāiesniedz katru dienu. Ja līdz desmitiem tā nav iesniegta - saņemam šo amizanto epastu. Ja līdz vakaram vēl neiesniegsim datus  - mēs nokļūsim sarakstā. Ko tas nozīmē, to gan es negribu uzzināt, tāpēc godīgi ierakstu, ka mana šīrīta temperatūra ir 36.6 un man nav klepus.

Es gan drusciņ meloju, jo klepus man ir, bet nolemju nemēģināt Japānas institūcijām skaidrot, ka no rītiem klepoju jau piecpadsmit gadus.

Vēl vienu nebēdnību ar sistēmas apiešanu mēs veicam jau lielākā grupiņā - trijatā. No volejbola laukuma uz basketbola laukumu aizejam ar kājām. Tas ir burtiski pāri ielai, bet ar autobusu jābrauc piecpadsmit minūtes. Tāpēc, braši izliekoties, ka mēs zinām ko darām, izejam pa durvīm, uz kurām stāv rakstīts, ka aiz tām, iespējams, kāds ir.

Jā, tā jau mēs visi ceram, ka "otrā pusē" tiešām kāds būs.

Starp basketbolu un basketbolu nejauši uzgāju kādu komentāru, kas man lika sajusties visai slikti. Tāds droši vien bija tā mērķis un es sagumu tikpat kā mans brokastu kolēģis. Otro spēli ar visu priecīgo rezultātu bildēju diezgan nelāgā omā. Tomēr diena beidzās uz priecīgas nots - tā kā bijām pēdējie, kas pamet vietējo preses centru, telpas slēdzošie darbinieki mums iedeva čupu ar pārpalikušajām sviestmaizēm un kūciņām. Un kas gan var būt saldāks par bezmaksas kūciņu!