Es nomainīju gultņus. Un riteņus. Es tagad varu braukt daudz tālāk. Un - kā izrādās - daudz ātrāk. Kas nav tik forši, kā varētu domāt.
Es gribēju, lai dēlis vieglāk un tālāk ripo. Lai var mazliet atsperties un daudz ripot. Es gribu baudīt garus, laiskus ripojienus. Un to es dabūju. Neticami (man) labi.
Es nopirku lielākus riteņus cerībā, ka tie labāk ies pāri dažādiem šķēršļiem un nelīdzenumiem. Es pirmās sezonas beigās (pirmo reizi uz dēļa es uzkāpu pirms diviem gadiem) uzbraucu akmenim, nožāvos un salauzu plaukstu. Tāpēc gribēju lielākus riteņus, kas, cerams, tiks pāri šiem mazajiem, nešķīstajiem akmentiņiem.
Oriģināli bija 7cm riteņi. Es nopirku 9cm. Ciparos atšķirība neliela, bet dabā diezgan ievērojama. Jaunie riteņi izskatās milzīgi. Ripo labi. Vēl nemēģināju iebraukt akmeņu laukā, bet dažādas asfalta plaisas un salaidumus "ņem" labi.
Lai labāk ripotu, nolēmu paņemt arī labākus gultņus. Ne keramiskos, jo sapratu, ka manām nūģa vajadzībām tas absolūti neattaisnojas. Bet nākamos labākos. Par kuriem bija labas atsauksmes.
Tad es pirmo reizi mūžā skrūvēju nost longborda riteņus un mainīju uz jauniem. Biju jau saskatījies youtube pamācības un sekoju soli pa solim. Uzmauc vienu gultni, uzmauc riteni, apgriez, uzmauc otru gultni, uzmauc riteni un spied, līdz tas ieklakšķ vietā. Tā četras reizes. Pēc tam sākās grūtākais - piemērota laika gaidīšana.
Beidzot tas pienāca. Izbraucu. Sākumā bija vilšanās. Likās, ka nekas īsti nav mainījies. Bet tad es no riebīgā, grubuļainā asfalta pārbraucu uz jauno, gludo. Whoa! Ar diviem atspērieniem es varu pārripot pāri teju visai ofisa stāvvietai!
Bet tad es atklāju negaidīto blakni. Ātrumu. Ja viegli un tālu ripo, tad ripo arī ātri. Bet ātrums nav tas, ko es gribu. Tas nav tas, ko es protu. Es netaisu trikus. Es nebraucu daunhilu. Es jau pirmajā sezonā knapi savaldīju dēli, kad tas Salu tilta ietves nobraucienā sāka voblot no ātruma. Ja tagad tas iet vēl daudz ātrāk? Nav labi.
Nu, ir labi. Vienkārši es zinu, ka nevaru vairs braukt pa lielākiem slīpumiem. Es esmu vecs. Un tizls. Es jau teicu, ka pirmo reizi mūžā uz dēļa uzkāpu pirms diviem gadiem? Es neprotu un negribu prast lielu ātrumu. Mans dēlis arī nav tam piemērots. Tas ir mīksts un elastīgs.
Bet labā ziņa - Rīgā nav baigi daudz lielu slīpumu. Lielākoties visas ietves, takas un celiņi ir diezgan plakani. Tas nozīmē, ka es varu pāris reižu atsperties un cēli ripot milzīgus gabalus. Un tas ir tas, ko es gribēju. Un tas ir forši. Brauciet vairāk ar dēļiem!
Tikai neaizmirstiet drošību. Ķivere nav kauns. Kauns ir dabūt stulbu traumu, jo tev rūpēja, kā tu izskaties no malas. Hint - nevienam tāpat nerūp kā tu izskaties. Vienkārši baudi!
Nosaukums ir mānīgs. Šis nav elektriskais dēlis. Tie nav motorizētie riteņi.
