Sākām dienu ar vēlām brokastīm. Sātīgām un savādām. Ūdenszāļu buljons, vistas šašliks, rīsi, cepta ola. Atsevišķi vēl kaltētā “zaļā lapa” un marinētas ingvera strēmelītes. Un kafija. Uldis nebija sajūsmā par šo kombināciju un paziņoja, ka vispār parasti brokastis neēdot.
Preses centrā biju uz pirmo informatīvo brīfingu. Tā bija Ļoti Svarīga Prezentācija fotogrāfiem. Tā notika japāņu valodā.
Angļu valodā savukārt fotogrāfi uzdeva dažādus jautājumus un mēs ieguvām maldīgu pārliecību, ka zināsim kā uzvesties. Es ieguvu vēl ko ļoti svarīgu - informāciju, ka riteņbraukšanas sacīkstes vislabāk būs bildēt no Preses Autobusa Nr.3, jo tas piestās pie Ļoti Japāniskā Okunitama tempļa un pēc tam paspēs tikt uz finišu.
Pēc brifinga izvairoties skatīties viens otram acīs mēs visi metāmies atpakaļ uz foto preses centru, lai pieteiktu reģistrāciju uz Preses Autobusu Nr. 3. Pēc nieka stundas rindā arī es tiku pieskaitīts!
Tālāk sekoja lielais mirklis. Devāmies uz tenisa treniņu, kur man beidzot bija iespēja uzņemt pirmos olimpiskos kadrus. Pa īstam, nevis tikai ķerot ceļa zīmes un mazmazītiņos automobiļus.
Tomēr līdz tenisistēm vēl bija jātiek. Katrā Olimpiskajā teritorijā ieeja ir tikai caur drošības punktu. Vispirms visiem jāiet dezinficēt rokas (liela daļa dezinfekcijas špricētāju ir spiežami ar kāju). Tad jāpasmaida kamerā un “jānopīkstina” akreditācijas karte. Tad somas un mantas tiek sūtītas caur rentgenu un pašiem jāiet caur metāla detektoru. Šeit gan nav tik traki kā lidostās un jostas un pulksteņus var atstāt.
Atstāt gan nevar dzērienus. Atklājis, ka manā somā slēpjas aukstās kafijas pudelīte, armijas formā tērptais drošībnieks palūdza man to iedzert. Nodemonstrēju, ka šo prasmi piekopju jau vairākus gadus.
Visbeidzot atlika sameklēt vajadzīgo kortu (protams, tas atrodas vistālākajā stūrī) un varējām mazliet pabildēt Jeļenu un Anastasiju.
Pēc tam gribējām aizbraukt uz pludmales volejbolu, bet autobuss brauca tik ilgi, ka pludmale beidzās. Nolēmām braukt uz Olimpisko ciematiņu parunāties ar Latvijas sportistiem.
Iekšā gan mēs netiekam - intervijām ir paredzēta atsevišķa zona zem klajas debess ar nelielu sētu starp presi un sportistiem. Regulāri distances pārbaudīt atskrien kāds brīvprātīgais, kas liek televīzijas un radio mikrofonus izstiept vēl par metru garākus.
Ar to tad pirmā īstā darba diena arī noslēdzās. Līdz vakariņām no piemājas diennakts bodes un iespējai atslīgt gultā gan vēl bija kādas divas stundas jāpasēž autobusos.
Protams, vakariņas aizkavējās, jo vispirms ir jānodod bildes redakcijai, jāuztaisa video un jaizdomā plāns rītdienas video tiešraidei ar kolēģiem Rīgā. Un vēl jāuzraksta blogs un jāuztaisa kāda bilde instagramam. Tad beidzot var apēst 7eleven bodes rīsu gratīni un “tvaicētu siera kūku”. Ja neskaita to auksto kafiju kuras dzeršanas prasmes man bija jādemonstrē, šīs ir pirmās uzturvielas kopš brokastu ūdenszālēm.
Gulēt aizeju ap vieniem. Modinātājs uz sešiem. Arlabunakti!
