Man šķiet, mēs neēdām brokastis. Bet es patiešām vairs nespēju atcerēties. Esam šeit nepilnu nedēļu, bet dienas jau sāk brukt kopā. Par nedēļas dienām man vispār vairs nav nojausmas. Es tikai zinu, ka ikdienas bilžu mapītei nosaukums ir DAY 7. Ikdienas un sporta bildes, protams, es lieku atsevišķi, katrai dienai un sportam citā mapē. Es tikai zinu, ka jau atkal kavējam laicīgu ierašanos. Šoreiz bezgalīgajiem autobusu braucieniem talkā nāk arī pamatīgs sastrēgums.
"Bīča" korta teritorijā ierodamies bez laika rezerves. Skrienam uz drošības pārbaudi, birokrātijas pārbaudi un sākām lūkot pēc paša korta. Tas nav redzams, kaut zinām, ka būve ir gigantiska. Palūdzam darbiniekiem padomu - yes, yes, fifteen minute walk.
Kortā es pirmo reizi dabūju pa ausīm. Staigāju apkārt pa tribīnēm un bildēju, līdz pamanīju no sāniem manā virzienā tešamies olimpisko darbinieku. You can't just roam here! Šeit nedrīkstot vazāties apkārt. Ir jāiet tur, tur, tur, tur un tur, kur ir vietas fotogrāfiem. Un tikai tur. Nozvērēju, ka nekad un nekur vairs bezatbildīgi nestaigāšu un sāku lūkoties, kura no strikti ierobežotajām foto vietām šajā pilnīgi tukšajā piecu? desmit? tūkstošu vietu arēnā būs droša un pareiza.
Realitātē pareizo vietu īsti nav. Grozies kā gribi, vienmēr kaut kur priekšā vai fonā būs vismaz trīs televīzijas kameras. Tās ir visur, jo televīzija ir karalis. Atceraties, es nesen stāstīju par zilajiem fotogrāfiem, kam šķietami viss ir ļauts? Arī viņi nav nekas, pilnīgi nekas salīdzinot ar televīziju. Olimpiāde ir viens liels TV realitātes šovs un mēs šeit esam viesi, kas maisās pa kājām filmēšanas grupai.
Protams, ir jābūt diezgan lielam lamzakam, lai tiešām aizlīstu priekšā kādai TV kamerai. Par to svētumu un neaizskaramību es zinu, tāpēc pārspīlēti piesardzīgi cenšos atrast visas kameras, izdomāt pēc iespējas drošākos ceļus, kā no tām izvairīties. Ja viss norit pēc plāna - ir tiešām teju neiespējami iztraucēt televīziju, jo viņu zonas ir īpaši nodalītas un tās sargā viens vai vairāki brīvprātīgie drošībnieki.
Pēc pludmales volejbola dodamies uz 3x3 basketbolu. Šeit korts ir teju tāds pats kā volejbolā, tikai ar piesegtu jumtu. Tas priecē, jo var kaut uz mirkli izmukt no arvien nerimstošās saules. Uzkāpis tribīnēs pa mediju ieeju, es drusku pabāžu degunu un izmisīgi raugos pēc dzeltenām PHOTO vestēm marķētām sēdvietām. Augšā, lejā, pa labi, pa kreisi. Es neredzu. Nu, neredzu un viss! Bet spēle ir jau pēc septiņām minūtēm. Kur lai es liekos? Jā, ir vietas uz grīdas pie paša laukuma, bet tām bija atsevišķi jāreģistrējas. Turklāt, es neesmu drošs, ka pirmajā reizē gribu tur līst. Bet kur palikt? Kur ir manas foto vietas?!
Nolemju, ka riskēt nevar, tāpēc skrienu ārā uz vietējo preses centru. Manu izmisumu uzreiz pamana laukuma foto šefs un nāk man laipni izstāstīt par vietām, kas bija jāreģistrē. Es saku, ka gribu no sēdvietām, bet nevaru atrast, kurās drīkst. Oh, whatever. Just go around wherever you want.
Gribēju viņu vienlaicīgi gan sabučot, gan sadot pa muti, bet bija jāskrien bildēt spēli.
Pēcpusdienā bija paredzēts otrs volejbola mačs, bet tas tika atcelts, jo pretinieku komandai - čehiem - ir kovids. Pirmajā brīdī bija doma, ā, nu jā, ok, un kas mums ir vēlāk? Bet tad drusku tā kā iedūra pakrūtē - kovids ir īsts. Tas joprojām ir šeit. Tas nekur nav pazudis. Tas ir tepat blakus. Palika šķērmi ap dūšu. Neskatoties uz to, ka maskas lietojam vidēji 16 stundas dienā, ka nedrīkstam tikties ar spēlētājiem, ka dezinficējam rokas pie katrām durvīm, bijām jau kaut kā pieraduši pie tā kovida. Tā vienkārši jau šķita ikdiena, pat neaizdomājoties, kāpēc mēs visu laiku esam maskās.
Lasu, ka čehu komandas dakteris esot pretpotnieks. Es saprotu, kāpēc japāņi nešķiro potētos un nepotētos - lai visi ievērotu maksimālu drošību - bet es nespēju saprast, kā valstis var sūtīt nepotētus dalībniekus. Tas ir vienkārši noziegums.
Siekalu testi mums bija jānodod pirmās trīs dienas un pēc tam katru ceturto dienu. Es tomēr nolēmu stobriņā spļaut katru dienu. Cik man tā bēda aiziet mediju centrā uz otro stāvu vai atrast kasti sporta parkos. Ja man ir iespēja bez maksas testēties katru dienu - izmantošu to.
Vēl viena realitāte, kas gan mums - vismaz līdz šim - bija sveša, ir taifūns. Tas ir tepat blakus jūrā un sūta mesidžus, ka ilgojas mūs samīļot. Vakar parādījās pirmās ziņas par to arī preses centrā pie info dēļa. Vakarā jau ir novāktas visas nojumes, visi plakāti un karogi. Visi darbinieki, kas strādā ārā, ir tērpti lietus kombinezonos un bruņoti ar spīdīgiem zižļiem. Acīmredzot japāņi zina, kas ir taifūns un ar to nejoko. Mēs, arvien šortiņos un īsroku kreklos, autobusu gaidot drūzmējāmies zem stalažām un sūkstāmies, ka šeit lietus līst horizontāli. Pieraduši pie bezgalīgās vasaras, sākām drusku nervozi prātā pārcilāt čemodāna saturu, mēģinot atcerēties, vai mums ir līdzi kādas garās bikses. Izskan arī vārds pufaika.
Tomēr vakarā tiekam cauri tikai ar to horizontālo lietutiņu, kas uzdāvināja skaistus skatus aiz loga. Viesnīcā savukārt varēja atvērt logu un kārtīgi izvēdināt istabiņu. Biju jau aizmirsis, kā garšo svaigs gaiss. Tas noteikti ir labāks par kokakolu.
