Asakusabaši. Tā sauc rajonu, kurā dzīvojam. Šodien izgājām pastaigā vienkārši pa mazajām ieliņām, gar upi, gan trīssimt sešdesmit tonnu smago zelta kaku, bijām pie samuraju ēras tempļiem un to vārtiem. Tur, protams, pilns ar tūristiem, dažam vēl ap kaklu plīvo akreditācijas kartes. Mūsējās palika viesnīcā. Šodien vairs nevajag. Šodien viss ir beidzies.
Man joprojām nāk miegs un joprojām esmu noguris. Šķiet, tāds es būšu vēl kādu nedēļu pēc atgriešanās mājās. Tiesa, es īsti nesaprotu, pa kuru laiku es tā noguru, jo mēs uz olimpiādi taču atbraucām kaut kad aizvakar? Nu, ne vairāk kā pirms piecām-sešām dienām. Kāpēc man kalendārā ir iemarķētas jau trīs nedēļas? Kur palika visas tās nedēļas?
Ir šausmīgi banāli teikt - kur gan palika tas laiks, viss paskrēja tik ātri. Bet tā patiešām ir. Es nespēju noticēt, ka šajos deviņos kvadrātmetros esmu midzis un modies jau teju divdesmit reižu!
Vakar varēju ilgāk pagulēt, jo pa dienu man nekur vairs nebija jādodas. Ne volejbols, ne pat modernā pieccīņa (par kuru vispār es gribētu uzrakstīt atsevišķi! Tas ir tik amizants kvidičs, par to būtu vairāk jāziņo!) Tikai vakarā noslēguma ceremonija. Bet kaut ko vēl gribējās, kaut ko nebijušu, tāpēc biju pieteicies dienas vidū uz ūdenspolo bronzas maču.
Nekad nebiju to bildējis un bija interesanti. Noķert labu kadru ir patiesi grūti, jo, neskatoties uz šķietami lēno peldēšanu, bumbas mešana ir tik zibenīgs mirklis, ka nepietiek pat ar divdesmit kadriem sekundē, lai noķertu. Tomēr, ievēroju kādu īpatnību - visa spēle notiek tikai un vienīgi pie vārtiem un viss garais baseins vienkārši tiek šķērsots šurpu-turpu, lai nonāktu pie vieniem vai otriem vārtiem. Lieki. Manuprāt, viņiem jāmācās no 3x3 basketbola, kurā nav nevajadzīgi liels laukums un ir tikai galvenā un interesantākā darbība - cīņa ap grozu, jeb, šajā gadījumā, ap vārtiem. Tādu ūdenspolo jau varētu piemājas baseinā raut vaļā un tas būtu aizraujošāk.
Šķiet, piemājas baseins ir aizraujošāks arī par olimpiādes noslēguma ceremoniju. Es negribu izlikties nepateicīgs vai kā - iespēja šeit būt ir absolūti maģiska! - bet ceremonija bija vāja. Drusku tautas dejas, drusku tautas dziesmas, tad Francijas karogs, tad tinamies uz metro. Izpalika pat atklāšanas ceremonijā tik būtiskais žurnālistu skrējiens uz autobusiem, jo šeit vienkārši nebija žurnālistu. Fotogrāfi bija labi ja trešdaļa no plānotā. Var jau saprast - daudzi jau ir prom, daudziem vienkārši slinkums. Un bija jau skaidrs, ka šajās īpašajās bezskatītāju spēlēs nebūs milzīgu šovu.
Man šķiet, es gribēšu vēlāk uzrakstīt kaut kādu iespaidu apkopojumu. Kad būšu atpūties, izgulējies un ar bilžu un piezīmju palīdzību sākšu atcerēties, kā viss notika. Bet kopumā, protams, brīnišķīga iespēja piedalīties šajā nebeidzamo darbu taifūnā, kad bez atelpas skrien no punkta uz punktu. Neizsakāmi vērtīgi vērot citu fotogrāfu darbu - gan tos zilos, kas strādā rūpnieciski, gan citus brūnos, kas skrien pēc un cīnās par katru kadru. Nenoliedzami milzu nozīme arī tehnikai un darba procesam ar to. Uzņemt bildi ir viens, bet kā, cik ātri to ielādēt, apstrādāt un nosūtīt – tas ir tikpat svarīgi. Man ir savs process, savs ritms, kas ir gana ātrs, bet nešaubīgi ir ko mācīties un ņemt vērā gan šādam super augstas intensitātes darbam, gan ikdienai. Katrā ziņā pēc šī visa nespēju vairs iedomāties nevienu situāciju Rīgā, kas būtu kaut tuvu tik stresaina.
Līdz mājupceļam vēl ir dažas dienas, kurās gribam izgulēties un mazliet apskatīt pilsētu, kas mums bija "slēgta" teju visu šo periodu. Nezinu, vai par to kaut ko rakstīšu, vai tas kādam ir interesanti, bet vismaz kādu bildi instagramā jau ielikšu.
Paldies lasītājiem! Kaut kur pa vidu man uznāca doma mest pie malas šo blogošanu, jo tā tomēr paņem daudz laika un enerģijas, bet daudzie labie vārdi mani pierunāja turpināt. Es barojos no labiem vārdiem :) Paldies!
