Šodien esam mazliet stresaini. Vismaz es. Jo kolektīvi nolēmām kavēt prāmi. Pāris dienas pirms vispār atbraucām uz šejieni, attapāmies, ka atpakaļceļam svētdienā visas prāmja biļetes ir izpirktas visai dienai. Palikušas bija tikai dažas uz pusdeviņiem no rīta un tad kaut kad vēlu vakarā. Vēlais vakars mums neder, jo no šejienes līdz mājai ir vēl četras stundas brauciena, bet pirms pirmdienas gribas tomēr atpūsties. Nopirkām tās agrās biļetes - ar domu, ka, ja dikti gribēsies, varēsim smuku dabu atrast arī uz kontinenta.
Tomēr - jo vairāk par to domājām, jo vairāk likās nejēdzīgi mukt no salas pašā rītā. Tāpēc nolēmām nebraukt uz noteikto laiku un cerēt, ka tomēr tiksim pāri jūrai vēl šodienas laikā. Strebjot otro brokastu kapučīno, noskatījāmies pulkstenī, kad aizbrauc “mūsu” prāmis. Nu vairs neko. Nu ir jāizbauda sala, cik vien vēl varam paspēt!
Tomēr brokastis turpinām ar mazu kašķi, jo kungi grib vēl pasēdēt, pastrēbt vēl trešo kapučīno ar kruasānu. Es savukārt uzstāju, ka, ja reiz esam atbraukuši uz salu, tad mums ir jāizmanto katra iespēja to izbaudīt, jo siltos dzērienus mēs varam dabūt arī mājās. Laiskums uzvarēja. Kungi nolēma turpināt slaistīties pie brokastu galda, bet es drusku uzmetu lūpu un devos uz namiņu krāmēt somas. Man kaut kā bija savākušās daudz mantas līdz - ieskaitot elektrisko sildītāju, kurš lieti noderēja žāvējot vakardienas kedas - un to pakošana pa maksimas maisiņiem paņem laiku.
Tālu braukt negribam, lai tomēr esam prāmja tuvumā. Plānojam braukt uz vieniem ar cerību tikt uz prāmi divos. Tāpēc dodamies uz tuvāko “izklaides” punktu - ragu salas apakšā. Ar šo vietu mēs sākām savu Hījumā iepazīšanu pirmajā reizē. Tā ir brīnišķīga vieta un arī toreiz es šeit samērcēju kājas. Izdomājām iebrist jūrā un viļņi sāka smelties zābakos.
Lai nokļūtu labākajās vietās, griežam nost no ceļa uz govju takas. Tur atveram elektrisko ganu un esam pie jūras. Te ir mazs celiņš pa oļiem starp miniatūrām priedītēm un kadiķu krūmiem. Debesīs ir vien daži mākonīši un saule spīd tieši sejā. Jūrā peld gulbju ģimenīte un robežsardzes kuģis. Sataisām visādas grimases - ar cerību, ka kāds no tā kuģa lūr uz mums ar binokli.
Pa govju taku aizbraucam līdz pašam raga galam, kur ir paliela akmens čupa. Ritvaram, protams, gribas tajā uzbraukt ar savu auto, kurš, saspraudes salabots, arvien uzticami darbojas.
Atsevišķās piezīmēs biju sācis pierakstīt salas dažādos terapijas viedus.
Niedres šņāc
Jūras viļņi
Mežs
Tuksnesis pilnīgi kluss ar dažiem putniņiem tālumā
Meža upītes čalas
Krītošas koku lapas
Viļņi pret akmeņiem
Jūras viļņi
Baļķis skalojas krastā
Oļi zem kājām paradīzes ragā
Oļi zem riepām
Klusās kaijas virs prāmja
Tas pēdējais jums jau pasaka priekšā, ka uz prāmja tomēr tikām.
Pēc kārtējās terapeitiskās pastaigas pa saulaino ragu dodamies prāmja virzienā. Tomēr ne pa tiešo. Vispirms taču jāpamēģina vēlreiz iebraukt jūrā. Atrodam vēl vienu jūras ceļu, taču, kā izrādās, uz to jābrauc caur privātmāju. Paprasām atļauju malkas cirtējam, iztraucējam gulošu aitu baru un jau atkal esam pie jūras. Un jau atkal ceļš tomēr neizskatās piemērots braukšanai. Atkal tas nolāpītais māls. Bet vairs arī nebūtu laika tik lielam piedzīvojumam. Tomēr tas prāmis gaida. Cerams.
Vispirms mēģinām automātiskos vārtus. Tur dators mums pasaka, ka nebūs. Jābrauc pie lodziņa. Braucam tur un uzzinām, ka… mums jāpiemaksā piecītis un varam droši stāties rindā. Fjū, šis nu gan bija vienkārši.
Līdz prāmim vēl stunda. Aizejam apskatīties āža statuju. Izlasām aprakstu un secinām, ka igauņu teikas ir tikpat stulbas kā latviešu. Pēc tam vienkārši pasēžam ostiņā uz laipas. Te joprojām ir labi.
Ja vien apkārt nepļāpātu igauņi, šeit būtu pilnīgs klusums. Esam uz prāmja. Sēžam ārā, saulītē. Virs prāmja slīd kaijas. Neviena nevicina spārnus, tās vienkārši slīd mums līdzi.
Pēc stundas esam galā. Tagad tikai vēl četras stundas mājupceļa. Kā ierasts, nolemjam piestāt Pērnavā un paēst svinīgās noslēdzošās vakariņas. Es nobalsoju, ka nebrauksim uz klasisko Steffani picēriju. Ritvars iesaka citu vietiņu, ko iepriekš uzgājis ar motociklu biedriem. Bet tad es piekakāju ballīti - pateicu, ka pilnīgi noteikti neiešu nekur iekštelpās. Ja ēstuvē būs terase, varam tur sēdēt. Šajā vietā terases nebija. Nu, teorētiski bija, bet īpašnieki nez kāpēc bija nolēmuši to pilnībā slēgt, ieskaitot arī jumtu. Īsāk sakot, kārtējā slēgtā telpa, kurā svešinieki viens otram elpo virsū vīrusus.
Punktu uz i (uz c?) uzlika kāds lodveida baikeris, kurš, ienākot ēstuvē, skaļi noklepojās, noteica: “Covid for everyone!” un pats nosmējās līdz asarām.
Aizbraucām pie Steffani. Tur ir terase. Saulīte spīd. Sēžam ārā. Vērojam, kā vārnas nokopj blakus galdiņu. Ilgi gaidām pasūtīto ēdienu, bet tas netraucē vienkārši sēdēt saulītē, atpūsties un apkopot prātā piedzīvoto. Pirmo jūras ceļu ar māliem un ūdeni līdz zābaku malām. Salauzto un ar saspraudi saremontēto auto. Gulošās aitas. Ziņkārīgās govis. Viltīgās medūzas. Saulaino baznīcu. Tuksnesi. To karjeru, kuru izbraukājām uzreiz pēc auto “remonta”. Zivju tantes saulaino terasi. Mums pat nav jārunā, mēs visi zinām, ko domājam, ko jūtam. Drusku izsalkumu, bet lielākoties sen gaidītu mieru sirdī. Reizi gadā vajag. Jo īpaši šajā nervozajā periodā. Vajag izvēdināt galvu. Mežā, pļavā, jūrā. Nu jau esmu ierauts ikdienas rutīnā, bet galvā arvien šņāc Hījumā vēji.
