Einšteins pierādīja un Makkonahijs nodemonstrēja, ka laiks iet vienlaicīgi visos virzienos. Visās dimensijās, kuras mēs tāpat nespējam saprast, vismaz ne bez Nolana filmas. Turklāt nevajag melno caurumu, lai to izjustu. Atliek vien atbraukt pastrādāt Olimpiādē.
Mums teica, ka tās būs sešpadsmit dienas, bet tikpat labi tie var būt arī divdesmit septiņi gadi. Laiks vairs nav lineārs. Tas ir satinies kamolā. Tas iet uz riņķi, tas atkārtojas, tas pārklājas pats ar sevi. Reizēm tas uzmet kādu mezglu un tad atkal paslēpjas kamolā.
Es vairs nevaru saskaitīt, cik reizes mēs no rīta esam braukuši uz pludmales volejbolu. Es zinu, ka mēs braucām jūlijā un turpinām to darīt arī augustā. Bet droši vien mēs to darījām arī pērnajā martā un nākošajā oktobrī. Vienu dienu (mēnesi? gadu?) mēs braucam ar autobusu. Citu reizi - ar taksi. Bet katra (?) diena ir tāda pati. Pamosties, rīsi ar buljonu, transports, volejbols. Pamosties, rīsi ar buljonu, transports, volejbols. Kaut kur Šiokazes parkā noteikti tup murkšķis un klusu ķiķina, jo saule ir tik augstu, ka viņš savu ēnu nevar redzēt.
Reizēm man ir bail, ka volejbola kortā sastapšu pats sevi, tikai vakardien. Vai parīt. Ļoti iespējams, ka jau esmu sevi saticis, tikai neesmu to pamanījis, jo visi fotogrāfi ir vienādi tērpti - cargo šorti un polo krekls. Varbūt vakar es jau sēdēju blakus nākamās nedēļas sev.
Vakarā, braucot mājās no kāda sporta - es tiešām vairs nespēju atcerēties, kurš sports tas bija - autobusā klausījos divu fotogrāfu sarunu. Viņi viens otram stāstīja, cik labas bildes viņiem ir sanākušas un cik neiespējami ir tādas atkārtot. Viens teica, ka šādu un šādu kadrus vispār nevar uzņemt vienā dienā. Viņš pats gan esot to paveicis, jo esot ātri skrējis.
Otrs teica kaut ko ļoti līdzīgu - cik viņam dižas bildes sanākušas un cik neiespējami ir tādas uzņemt. Abi savus sasniegumus stāstīja viens otram vienlaicīgi, neklausīdamies otrā. Jo pastāstīt par sevi mums visiem šķiet daudz svarīgāk, nekā uzklausīt citus. Jā, jā tev forša bilde, bet vai tu redzēji manējo?!
Zirgu laukuma malā es uzgāju atkritumu tvertni ar uzrakstu Nur kacke!!! Tikai kakas, es nodomāju par savām bildēm.
Kurš gan cits par tevi pasmiesies, ja ne tu pats.
Mums teica, ka tās būs sešpadsmit dienas, bet tikpat labi tie var būt arī divdesmit septiņi gadi. Laiks vairs nav lineārs. Tas ir satinies kamolā. Tas iet uz riņķi, tas atkārtojas, tas pārklājas pats ar sevi. Reizēm tas uzmet kādu mezglu un tad atkal paslēpjas kamolā.
Es vairs nevaru saskaitīt, cik reizes mēs no rīta esam braukuši uz pludmales volejbolu. Es zinu, ka mēs braucām jūlijā un turpinām to darīt arī augustā. Bet droši vien mēs to darījām arī pērnajā martā un nākošajā oktobrī. Vienu dienu (mēnesi? gadu?) mēs braucam ar autobusu. Citu reizi - ar taksi. Bet katra (?) diena ir tāda pati. Pamosties, rīsi ar buljonu, transports, volejbols. Pamosties, rīsi ar buljonu, transports, volejbols. Kaut kur Šiokazes parkā noteikti tup murkšķis un klusu ķiķina, jo saule ir tik augstu, ka viņš savu ēnu nevar redzēt.
Reizēm man ir bail, ka volejbola kortā sastapšu pats sevi, tikai vakardien. Vai parīt. Ļoti iespējams, ka jau esmu sevi saticis, tikai neesmu to pamanījis, jo visi fotogrāfi ir vienādi tērpti - cargo šorti un polo krekls. Varbūt vakar es jau sēdēju blakus nākamās nedēļas sev.
Vakarā, braucot mājās no kāda sporta - es tiešām vairs nespēju atcerēties, kurš sports tas bija - autobusā klausījos divu fotogrāfu sarunu. Viņi viens otram stāstīja, cik labas bildes viņiem ir sanākušas un cik neiespējami ir tādas atkārtot. Viens teica, ka šādu un šādu kadrus vispār nevar uzņemt vienā dienā. Viņš pats gan esot to paveicis, jo esot ātri skrējis.
Otrs teica kaut ko ļoti līdzīgu - cik viņam dižas bildes sanākušas un cik neiespējami ir tādas uzņemt. Abi savus sasniegumus stāstīja viens otram vienlaicīgi, neklausīdamies otrā. Jo pastāstīt par sevi mums visiem šķiet daudz svarīgāk, nekā uzklausīt citus. Jā, jā tev forša bilde, bet vai tu redzēji manējo?!
Zirgu laukuma malā es uzgāju atkritumu tvertni ar uzrakstu Nur kacke!!! Tikai kakas, es nodomāju par savām bildēm.
Kurš gan cits par tevi pasmiesies, ja ne tu pats.
