U will burn in hell now! - tā man atrakstīja Mindaugs, atbildīgais par to testa auto, kuram es tikko pārsitu riepu. Es gan īsti nebiju vainīgs - neviens negaida pusķieģeli zem riteņa šosejas otrajā joslā. Jo īpaši melnā, slapjā tumsā piecos no rīta. Bet, nu, gadās.
Es uzreiz līdzbraucējām teicu, ka ar šo arī ballīte ir beigusies un kuģa mums nebūs. Bet viņas nebija gatavas padoties un nolēma, ka brauksim ar taksi. Uz Klaipēdu? Ar taksi? Drusku neizklausās nopietni, bet vajag! Tas kuģis šeit atbrauc reizi gadā, nedrīkst laist garām.
Kamēr domājam, kuram no mums ir reģistrēts Bolt Drive,vai kur atrast tuvāko taksi, es ķēros klāt darīt to, ko nebiju darījis, šķiet, gadus piecpadsmit. Mainīt riteni ceļmalā. Sākumā es domāju, ka dimbā ir, jo riteņu skrūves ir ar to jocīgo hex zvaigznīti, tātad nebūs atskrūvējamas bez īpašās atslēgas. Tomēr nē, viss kārtībā, bagāžniekā esošā atslēga der un visu var atskrūvēt.
Atlaid skrūves, uzcel mašīnu, atskrūvē, noņem, uzliec mazo nabadziņritenīti, pieskrūvē, nolaid, pievelc. Un dodies atpakaļ mājās, jo ar šo knapo rezerves ritenīti drīkst braukt tikai lēni un tuvu. Pavisam noteikti ne līdz Klaipēdai!
Dodamies atpakaļ uz Rīgu un es sapratu, ka varu taču braukt ar savu auto. Aizvedu testa automobili atpakaļ pie dīlera – ir apmēram pusseši no rīta, atslēgas atdot nav kam – pārsēžamies manā auto un dodamies atpakaļ ceļā.
Klaipēdā esam stundu vēlāk, bet, kā izrādās, tā nebija tik liela bēda, kā sākotnēji domāts. Kuģis ir uz vietas, nekur prom nesteidzas, laiciņš ir brīnišķīgi saulains un pat nav traki auksts. Mēs uzkāpjam uz kutera un tiekam vesti pie kuģa, lai kāptu Lielajā Piedzīvojumā.
Kad kolēģe man šo ideju “pičoja”, tad pirmais, ko viņa teica – vai tu gribi no laiviņas kāpt uz kuģa pa mazām, ļodzīgām trepītēm? Ātri pārtinu galvā redzētos tiktokus, kā robežsargi un citi tehniskie darbinieki piebrauc lieliem kuģiem un mēģina salāgot savus soļus ar viļņiem, lai pieķertos virvju kāpnēm pie kuģa sāna un bažīgi saku – jā, noteikti! Bet iekšā es reāli baidos. Es nezinu, vai es to varu. Man ir bail būt tam muļķim, kurš sper soli blakus un ieveļas jūrā. Bet, no otras puses – šī ir tik unikāla iespēja, ka es nevaru to laist garām. Uz dažādiem kuģiem esmu bijis, bet tie visi ir bijuši ostā, kur gan kuģis, gan krasts stāv stabili. Bet šāda iespēja – uzrāpties kuģim pa sānu no laiviņas? Ir jāizmanto. Vienkārši ir jāizmanto!
Kad esam klāt pie kuģa, saņemam mazu vilšanos un atvieglojumu. Tās nebūs gluži virves kāpnes. Tās ir garas, ļoti, ļoti garas, šauras, trīcošas un grabošas, bet metāla kāpnes, ko nolaiž līdz mūsu kuterim. Pa garajām, šaurajām un grabošajām kāpnēm nokāpj pāris jūrnieki – izskatās pēc malaiziešiem, bet negribu aizrauties ar stereotipiem – un liek mums uzvilkt glābšanas vestes. Ne tās, ko esam pieraduši vilkt tepat Rīgā, īrējot kajakus, bet tādas dīvainas ķeskas, kas jāizver caur kājām. “Veste” ir vienkārši josta ap kaklu, kas, saskaroties ar ūdeni, automātiski uzpūtīsies.
Es uzkāpu pirmais. Tad seko kolēģe un viņai vairs neseko neviens. Izrādās, trešā līdzbraucēja tomēr neizturēja trepju pārbaudījumu un devās atpakaļ krastā. Bet mēs devāmies kuģī iekšā. Vispirms gan mūs pieklājīgi sabāra, ka uz kuģa nedrīkst lietot mobilos telefonus. Šis ir gāzes kuģis un šeit nedrīkst būt nekādi riski. Tāpēc telefoni jāslēpj kabatās. Tos drīkst lietot kuģa iekštelpās, bet nedrīkst ārpusē.
Iekšā satiekam kapteini, firmas pārstāvi un vēl kādu fotogrāfu. Šādā mazā bariņā tiekam izvesti ekskursijā pa kuģa dzīlēm. Tiekam uz “tiltiņa” un varam pieskarties kapteiņa krēslam. Teorētiski varētu pagrozīt kuģa maziņo stūrīti, bet tomēr neuzdrošinos nekam pieskarties. Ar savu mugursomu gan apgāžu kaut kādas navigācijas kartes sev aiz muguras.
Tad mūs ielaiž zemāk. Tad vēl zemāk. Tad vēl zemāk. Kad esam jau tikuši dzinēju telpā un redzējuši vairākus dzinējus, katru kravas auto lielumā, pavadonis saka – bet vai gribat nokāpt *vēl* zemāk? Gribam!
Man jau sirds dauzās par domu vien, ka būs jākāpj visu šo gabalu atpakaļ, bet – cik reižu mūžā tu tiec kuģa dzīlēs nokāpt zem motora? Ir jākāpj. Nokāpjam. Esam pašā, pašā apakšā. Zem mums tikai dubultā grīda un ūdens. Tiekam izvesti caur mazu labirintu un pēkšņi esam uz dzenskrūves ass. Iedomājies? Es uzkāpu uz dzenskrūves ass! Protams, šobrīd tā bija nekustīga, jo kuģis ir pieslēgts terminālim un gatavojas sašķidrinātās gāzes pumpēšanai.
Es šeit varētu palikt kaut visu dienu! Varbūt pat divas. Bet tomēr ir laiks doties prom. Sākam rāpties atpakaļ augšā pa bezgalīgajām trepēm. Tur augstāk mūs uzved lifts. Esam uz klāja. Vai kaut kur virs klāja. Vai uz piektā klāja. Es nesaprotu, kā kuģiem mēra tos klājus – shēma liftā bija mulsinoša un cipari gāja uz otru pusi.
Pēc brīža jau atkal jāparakstās drošības žurnālā, jāatdod viesu kartītes un jākāpj lejā pa garajām, šaurajām, grabošajām kāpnēm. Lejā mūs sagaida jau cits kuteris un aizvizina atpakaļ krastā. Esam tādā iespaidu un sajūsmas varā, ka aizmirstam atdot jocīgās drošības vestes.
Tālāk jau atliek vien doties garajā ceļā uz Rīgu un tad doties pie dīlera atdot traumētā automobiļa atslēgas. Smagu nopūtu un pārmetošu skatienu pavadījumā atdodu. Es jūtos vainīgs, bet tomēr nē. Ķieģeli Jelgavas šosejas otrajā joslā neviens negaidīja. Sekojot Mindauga otrajai norādei – atdod un mūc! – atdevu un muku!
Kamēr domājam, kuram no mums ir reģistrēts Bolt Drive,vai kur atrast tuvāko taksi, es ķēros klāt darīt to, ko nebiju darījis, šķiet, gadus piecpadsmit. Mainīt riteni ceļmalā. Sākumā es domāju, ka dimbā ir, jo riteņu skrūves ir ar to jocīgo hex zvaigznīti, tātad nebūs atskrūvējamas bez īpašās atslēgas. Tomēr nē, viss kārtībā, bagāžniekā esošā atslēga der un visu var atskrūvēt.
Atlaid skrūves, uzcel mašīnu, atskrūvē, noņem, uzliec mazo nabadziņritenīti, pieskrūvē, nolaid, pievelc. Un dodies atpakaļ mājās, jo ar šo knapo rezerves ritenīti drīkst braukt tikai lēni un tuvu. Pavisam noteikti ne līdz Klaipēdai!
Dodamies atpakaļ uz Rīgu un es sapratu, ka varu taču braukt ar savu auto. Aizvedu testa automobili atpakaļ pie dīlera – ir apmēram pusseši no rīta, atslēgas atdot nav kam – pārsēžamies manā auto un dodamies atpakaļ ceļā.
Klaipēdā esam stundu vēlāk, bet, kā izrādās, tā nebija tik liela bēda, kā sākotnēji domāts. Kuģis ir uz vietas, nekur prom nesteidzas, laiciņš ir brīnišķīgi saulains un pat nav traki auksts. Mēs uzkāpjam uz kutera un tiekam vesti pie kuģa, lai kāptu Lielajā Piedzīvojumā.
Kad kolēģe man šo ideju “pičoja”, tad pirmais, ko viņa teica – vai tu gribi no laiviņas kāpt uz kuģa pa mazām, ļodzīgām trepītēm? Ātri pārtinu galvā redzētos tiktokus, kā robežsargi un citi tehniskie darbinieki piebrauc lieliem kuģiem un mēģina salāgot savus soļus ar viļņiem, lai pieķertos virvju kāpnēm pie kuģa sāna un bažīgi saku – jā, noteikti! Bet iekšā es reāli baidos. Es nezinu, vai es to varu. Man ir bail būt tam muļķim, kurš sper soli blakus un ieveļas jūrā. Bet, no otras puses – šī ir tik unikāla iespēja, ka es nevaru to laist garām. Uz dažādiem kuģiem esmu bijis, bet tie visi ir bijuši ostā, kur gan kuģis, gan krasts stāv stabili. Bet šāda iespēja – uzrāpties kuģim pa sānu no laiviņas? Ir jāizmanto. Vienkārši ir jāizmanto!
Kad esam klāt pie kuģa, saņemam mazu vilšanos un atvieglojumu. Tās nebūs gluži virves kāpnes. Tās ir garas, ļoti, ļoti garas, šauras, trīcošas un grabošas, bet metāla kāpnes, ko nolaiž līdz mūsu kuterim. Pa garajām, šaurajām un grabošajām kāpnēm nokāpj pāris jūrnieki – izskatās pēc malaiziešiem, bet negribu aizrauties ar stereotipiem – un liek mums uzvilkt glābšanas vestes. Ne tās, ko esam pieraduši vilkt tepat Rīgā, īrējot kajakus, bet tādas dīvainas ķeskas, kas jāizver caur kājām. “Veste” ir vienkārši josta ap kaklu, kas, saskaroties ar ūdeni, automātiski uzpūtīsies.
Es uzkāpu pirmais. Tad seko kolēģe un viņai vairs neseko neviens. Izrādās, trešā līdzbraucēja tomēr neizturēja trepju pārbaudījumu un devās atpakaļ krastā. Bet mēs devāmies kuģī iekšā. Vispirms gan mūs pieklājīgi sabāra, ka uz kuģa nedrīkst lietot mobilos telefonus. Šis ir gāzes kuģis un šeit nedrīkst būt nekādi riski. Tāpēc telefoni jāslēpj kabatās. Tos drīkst lietot kuģa iekštelpās, bet nedrīkst ārpusē.
Iekšā satiekam kapteini, firmas pārstāvi un vēl kādu fotogrāfu. Šādā mazā bariņā tiekam izvesti ekskursijā pa kuģa dzīlēm. Tiekam uz “tiltiņa” un varam pieskarties kapteiņa krēslam. Teorētiski varētu pagrozīt kuģa maziņo stūrīti, bet tomēr neuzdrošinos nekam pieskarties. Ar savu mugursomu gan apgāžu kaut kādas navigācijas kartes sev aiz muguras.
Tad mūs ielaiž zemāk. Tad vēl zemāk. Tad vēl zemāk. Kad esam jau tikuši dzinēju telpā un redzējuši vairākus dzinējus, katru kravas auto lielumā, pavadonis saka – bet vai gribat nokāpt *vēl* zemāk? Gribam!
Man jau sirds dauzās par domu vien, ka būs jākāpj visu šo gabalu atpakaļ, bet – cik reižu mūžā tu tiec kuģa dzīlēs nokāpt zem motora? Ir jākāpj. Nokāpjam. Esam pašā, pašā apakšā. Zem mums tikai dubultā grīda un ūdens. Tiekam izvesti caur mazu labirintu un pēkšņi esam uz dzenskrūves ass. Iedomājies? Es uzkāpu uz dzenskrūves ass! Protams, šobrīd tā bija nekustīga, jo kuģis ir pieslēgts terminālim un gatavojas sašķidrinātās gāzes pumpēšanai.
Es šeit varētu palikt kaut visu dienu! Varbūt pat divas. Bet tomēr ir laiks doties prom. Sākam rāpties atpakaļ augšā pa bezgalīgajām trepēm. Tur augstāk mūs uzved lifts. Esam uz klāja. Vai kaut kur virs klāja. Vai uz piektā klāja. Es nesaprotu, kā kuģiem mēra tos klājus – shēma liftā bija mulsinoša un cipari gāja uz otru pusi.
Pēc brīža jau atkal jāparakstās drošības žurnālā, jāatdod viesu kartītes un jākāpj lejā pa garajām, šaurajām, grabošajām kāpnēm. Lejā mūs sagaida jau cits kuteris un aizvizina atpakaļ krastā. Esam tādā iespaidu un sajūsmas varā, ka aizmirstam atdot jocīgās drošības vestes.
Tālāk jau atliek vien doties garajā ceļā uz Rīgu un tad doties pie dīlera atdot traumētā automobiļa atslēgas. Smagu nopūtu un pārmetošu skatienu pavadījumā atdodu. Es jūtos vainīgs, bet tomēr nē. Ķieģeli Jelgavas šosejas otrajā joslā neviens negaidīja. Sekojot Mindauga otrajai norādei – atdod un mūc! – atdevu un muku!
