Pārsēžoties no kārtējā autobusa uz kārtējo autobusu, Uldis noteica - gribas pagulēt. Es piebildu, ka šo frāzi varētu drukāt uz olimpiskajiem krekliņiem, jo "gribas pagulēt" ir olimpiādes darba perioda motīvs. Vakarā, no rīta, naktī, pa dienu - pilnīgi jebkurā diennakts laikā vienkārši gribas pagulēt. Tīri fiziski darbs kā tāds nešķiet grūts - aizbrauc, apsēdies, pabildē, aizej uz preses centru, salādē bildes un atkal kaut kur brauc. Bet, saliekot to visu kopā - gribas pagulēt.
Visu laiku laika ir par maz. Dienas plānu pieteikumu aplikācijā ir iespējams norādīt līdz desmit pasākumiem vienā dienā. Es nespēju iedomāties kādi necilvēki spēj sasniegt šo prasību limitu, jo reāli mēs varam nosegt divus, ja ļoti paveicas - trīs pasākumus. Turklāt runa ir tikai par tepat pilsētā notiekošajiem. Ja gribas izskriet uz riteņbraukšanu vai ko tādu - tur visa diena ir pagalam.
Lielāko laiku, protams, noēd transports. Lai nokļūtu no vienas arēnas uz citu, jābrauc caur autoostu. Katrs brauciens vismaz pusstundu, pa vidu gaidīšana. Vissāpīgāk tas ir no rītiem. Ja, piemēram, pludmales volejbols sākas deviņos, tad no viesnīcas ir jādodas ārā septiņos. Tātad, ir jāceļas ap sešiem. Agrāk, ja gribas brokastis. Savukārt ja iepriekšējā vakarā pasākums beidzās ap vienpadsmitiem, tad gultā tu tiec ap vieniem naktī.
Tāpēc - gribas pagulēt. Vienmēr, vienmēr gribas pagulēt.
Šodien diemžēl arī mūsu aprindās kovids kļuva īsts. Par laimi, neviens pats nav saķēris, bet potenciāli ir kontaktpersonas. Tas nozīmē, ka desmit dienas ir jāsēž viesnīcā. Ne vakcinācijas fakts, ne ikdienas negatīvie testi nekādas atlaides nedod.
Tas galīgi nepriecē. Jo īpaši, redzot, ka masku nēsāšanas pieprasījumu tik ļoti daudzi nespēj ievērot. Teju trešdaļa žurnālistu vazājas apkārt ar nepareizi uzliktām maskām, neievēro distancēšanos, skaļi sarunājas. Skumji. Šīs ir ļoti, ļoti skumji. Es biju cerējis, ka japāņi pieprasīs stingrāku kārtību. Tikai divreiz esmu manījis, ka kādam tiek palūgts uzlikt masku, kas tūliņ pat tiek atkal norauta, lai varētu skaļi kliegt Sarauj! Sarauj!
Saraut jau vajadzēja. Zelts ir zelts. Tikai vēlāk apzinājos, ka ir diezgan ļoti īpaši piedzīvot zelta maču. Uz vietas viss paskrēja nemanot. Bildes gan daudz. Tās tagad jāšķiro, jāapstrādā un "jābekapo" diskā un mākonī.
Tas pirmais notiek ātri - SSD ir brīnišķīgs izgudrojums. Ar to otro gan ir švakāk, jo internets šeit ir ļoti bēdīgs. Neizsakāmi bēdīgs. Gan olimpiskajos objektos, gan viesnīcā, gan autobusos - tik ļoti bēdīgu internetu es neatceros vismaz desmit, piecpadsmit gadus. Dīvaini, ka tehnoloģiju lielvalsts absolūti netiek galā ar internetu un vispār informācijas tehnoloģijām.
Starp citu, ejot volejbola arēnā, man šķiet, ka es satiku Si Dziņpiņu.
