Šis ir skats no malas. Es Canon nepazīstu. Es vispār nepazīstu “klasiskā tipa” fotokameras. Pēdējos 15 gadus neesmu tādas lietojis. Mana ikdiena ir Fujifilm, par ko stāstīju tepat iepriekš. Šis nav objektīvs apskats, es uz to skatos no savas pieredzes puses.
Es nolēmu šo visu laiku dižāko kameru sakombinēt ar visu laiku dižāko objektīvu – 28-70 F2. Ak, mans diegs! Cik tas komplekts ir liels un smags! Pat vidējā formāta GFX nebija tik traki neērts. Es šo nesaku kā objektīvu apgalvojumu par to, ka R1 ir slikts aparāts. Es tikai saku pirmos iespaidus par šo pilnīgi citas klases aparātu. Es *zinu*, ka tas nav paredzēts kā “iemet kabatā vienmēr līdz” aparāts. Tam ir pilnīgi cita funkcija un būtība.
Pirmais, kas pozitīvi šokēja, protams, ir lipīgais sekojošais fokuss. Vēl tepat ofisā, to testējot, sēdēju vaļēju muti, kad mazais kvadrātiņš pielipa faktiski jebkam, uz ko to pavērsu. Man nekad nav bijušas īpašas sūdzības par Fuji fokusu, bet šis ir nepārprotami cits līmenis. Kas arī ir pilnīgi loģiski, jo cenas līmenis arī ir pilnīgi cits. Faktiski, piecreiz cits.
Vēl no fokusa lietām priecē, ka šeit visi dzīvnieki un putni ir salikti vienā kategorijā. Tāpat arī visi transportlīdzekļi. Manā Fuji ir jāizvēlas atsevišķi putni, dzīvnieki, auto, moto, lidmašīnas, vilcieni. No vienas puses, tā var precīzāk izvēlēties, ko tieši gribi noķert, bet, no otras, ir tomēr ērti, ja nav jāpārslēdzas starp lapsu un ērgli, un tu zini, ka kamera noķers abus, nemainot režīmu.
Sejas atpazīšanai te ir vēl daudz vairāk opciju, arī iespēja kamerai iemācīt konkrēta cilvēka seju, lai tā vienmēr primāri fokusējas uz to. Tas, iespējams, noder sportā, kur gribi vienmēr noķert galveno spēlētāju. Pagaidām gan neesmu redzējis veiksmīgus piemērus, kur kāds šo ir lietojis, un pats tam neredzu vajadzību.
Sākumā ļoti samulsu ar fokusa punktu izvēli un sekošanas ieslēgšanu/izslēgšanu. Canon nez kāpēc piedāvā veselu čupu mazu un vēl mazāku punktu, un tad vēl savādas punktu grupas. Esmu pieradis, ka ir viens punkts, kuram vienkārši vari mainīt izmēru, savukārt sekošanas funkciju ieslēdz atsevišķi. Tomēr pamazām atkodu un vajadzīgās lietas saliku uz ātrajām pogām. Viena poga priekšā pārslēdzas no punkta uz sekojošo punktu, savukārt, pieturot pogu aizmugurē, kamera sāk meklēt sejas. Šis ir ļoti līdzīgi tam, kā es strādāju ikdienā.
Kameru paņēmu līdz Sāremā braucienā. Tas nav gluži pareizākais formāts, kur lietot R1, taču nevienas olimpiskās spēles tobrīd nebija pieejamas.
Diemžēl nācās secināt, ka salīdzinoši bieži tas superlipīgais sekojošais fokuss pievīla. Notēmēju uz mušmiri, pārkadrēju, klik, klik, bet fokuss aizpeldējis vai nav trāpījis. Šādas situācijas bija vairākas, gan šaujot super šaurajā F2, gan arī plašākās fokusa zonās. Tāpat kamera mēdza nenoķert putnus debesīs. Cilvēkus gan man nesanāca bildēt, to vēlāk mēģināšu.
Es baidos apgalvot, ka tāpēc kamera ir slikta. Pirmkārt, iespējams, šim parauga modelim nav pēdējā programmatūra. Otrkārt, katrai kamerai jau gadās likstas. Man šķita, ka tās ir situācijas, kurās kamerai vajadzētu spēt noķert un noturēt fokusu, bet – ej nu sazini. Es gan arī nesaku, ka visu laiku viss bija slikti. Nē, tikai dažreiz. Taču tas pārsteidza. Īpaši, lasot Džefa blogu, kur viņš stāsta, ka trāpījumu procents esot super augsts.
Galvenais, kas man (tieši man) šķita neērts, ir šis klasiskais darbības princips ar režīmu izvēli. PSAM. Es tiešām nesaprotu, kā jūs varat tā pastrādāt. Visu laiku ir jādomā, no kā uz ko pārslēgties, jāgroza ripiņas un jāskatās ekrānā uz cipariņiem, un, un, un. Tas taču ir tik traki neērti!
Manu Fuji kameru burvība ir tiešās vadības ripas. Uz objektīva ir diafragmas ripa, uz kameras ir slēdža ātrums un ISO. Kuru vajag, to pagriez. Arī tad – un šis ir patiesi noderīgi un ērti – kad kamera ir izslēgta. Šādā pat auto ceļojuma režīmā es turu kameru uz blakus sēdekļa un, jūtot, ka tuvojas kāda bildēšanas iespējamība, jau laicīgi – pat neskatoties virsū – pagriežu diafragmu un/vai slēdzi uz vēlamo. Tad tikai paķer kameru, ieslēdz un šauj. Pēkšņi vajag pilnīgi citu lauka dziļumu? Bzz – pagriez diafragmas ripu no viena gala līdz otram.
Savukārt ar šo Canonu vispirms man jāsaprot, kādā režīmā es esmu. Tad jādodas griezt mazo vadības ripu un jāskatās ekrānā uz cipariņiem. Ak, diegs, cik tas ir neērti!
Es ļoti labi saprotu, ka tā darbojas 95% kameru un fotogrāfu. Bet man tas šķiet tik šausmīgi neērti. Un objektīvi – tas IR neērti. Tas ir daudz lēnāk un piņķerīgāk. Bet tas nevar būt tiešs pārmetums R1, protams.
Es zinu, ka dažiem objektīviem ir multifunkcionālā ripa, kurai var piešķirt diafragmas funkciju. Bet tas nerisina problēmu, jo ripai nav iedaļu, un tāpat ir jāskatās ekrānā uz cipariņiem.
Runājot par objektīviem, šis F2 zūms ir kolosāls. Tomēr – ne priekš manis. Es labāk gribu platāku plato galu, nekā lielāku diafragmu. Protams, F2 visā diapazonā ir saldi, saldi, bet 28mm šaurajā galā ir… šauri. Es pasauli redzu plašāk. Es gan pats izvēlējos šo objektīvu, kad pasūtījām Canon komplektu darbam, bet mums tam ir sava būtiska loma – bildēt pasākumus ļoti tumšos apstākļos, kur katrs solis gaišumā ir zelta vērts. Tomēr sev, savam darbam un hobijam es drīzāk gribētu platāku, nevis gaišāku. Tas, protams, ir pavisam cits stāsts.
Atcerējos vēl vienu lietu – acs fokusu. Režīms, kurā kamera fokusējas uz to, uz ko es skatos. Nokalibrēju, pamēģināju un vairs nemēģināju. Lielākoties tas darbojas uzticami, izņemot kadra malas. Tiklīdz es skatos tuvu kadra malām, kamera to nesaprot un atstāj fokusa punktu labu gabalu nostāk. Bet, pat ja tas strādātu, es to diez vai lietotu, jo ļoti bieži es vispār neskatos tur, kur ir jābūt fokusam. Es *zinu*, kur man ir fokusa punkts, un ar aci es skatos visapkārt, lai novērtētu kompozīciju, lieko kadra malās, utt. Priekš kam man skatīties tur, kur es zinu, ka būs fokuss.
Un, runājot par skatīšanos, vēl viens būtisks traucēklis šai – un atkal jau teju 95% kameru – ir atlokāmais ekrāns. Tas ir tas tipiskais “video” ekrāns, kuru atloka uz sāniem. Šis ir stulbākais izgudrojums, kāds vien var būt FOTOkamerās. Tas nobīda skatu no objektīva ass – tev ir jāskatās uz sāniem. Tas palielina kameras kopējo izmēru un burzmā to var ērti nolauzt. Tā atlocīšana prasa daudz vairāk laika un pirkstu veiklības. Tas viss kopā nozīmē, ka kameru lietot ir krietni neērtāk, un tāpēc to negribas lietot neierastos leņķos un apstākļos.
Atkal jau, šis nav tieši pārmetums R1, jo tā darbojas absolūti lielākā daļa kameru. Paši Fuji arī grēko un vairākiem modeļiem piedāvā šo absolūti tizlo ekrānu, kurš ir pielāgots video filmēšanai. Es saprotu šo kompromisu, tomēr *man* tas kameru padara nelietojamu. Tāpēc arī savā Fuji klāstā izlaidu X-T4, jo es nespēju (jēdzīgi, ērti, kreatīvi) lietot kameru bez normāli atlokāma ekrāna.
Gribu vēlreiz atgādināt, ka šis, protams, nav objektīvs skats uz R1. Es uz to skatos no malas. Es nekādā gadījumā to nevaru un negribu nosaukt par kaut kāpēc sliktu kameru. Tas būtu absurdi. Šī ir faktiski dižākā kamera, kāda jelkad bijusi (vai es dzirdu Sony fanu klaviatūru klaboņu?).
Jaunajā gadā es ceru atgriezties pie šī aparāta un atrast iespējas to izmēģināt tuvāk tā dabiskajai videi – lielas slodzes apstākļos. Sportā, kādā reportāžā utt. Tāpat es gaidu arī praktiskus padomus kameras lietošanā. Visādus sīkos uzstādījumus, mazos parametrus, kas jāpielāgo, lai iegūtu konkrētu rezultātu. Vismaz rudenī vēl internetos bija gauži maz informācijas par šo. “Lasi instrukciju” nav labs padoms, jo tur ir uzskaitītas kameras teorētiskās spējas, nevis izstāstīti konkrēti apstākļi, kad un kāpēc ko lietot, kā pielāgot utt.
Starp citu – tā bilde ar lidojošo putnu uz ceļa tumsā ir bildēta ar ISO 100 tūkstoši. Tas ir visai maģiski, ka šādos apstākļos tomēr var dabūt ārā lietojamu foto.
