Vakar jau minēju, ka bijām aizgājuši pie samuraju ēras tempļa. Dikti iespaidīga vieta. Tiesa, vajagot iet vakaros, kad tur nav burzmas, jo pa dienu tur neizbēgami ir burzma. Daudz japāņu un, kas interesanti, daudzas meitenes (un daži puiši) nacionālajos tērpos. Sākumā pat nesaprotam, vai tas ir "pa īstam", vai arī tā kārtējā tūristu pievilināšana. Izrādījās pa īstam. Katrai dāmai līdzi čalis ar kameru un sabildē skaistas bildītes pie tempļa. Pēc tam iet nolūgties. Vai pielūgt. Es tiešām nezinu, kā tas viņiem te notiek, bet, kad bijām iegājuši iekšā, tad sapratām, ka tā nav vienkārši tūristu izklaide.
Pa ceļam pie vieniem no grandiozajiem vārtiem ieraudzīju bariņu džeku vispār bez maskām. Kaut kādi bulgāri! - es savā netolerantajā prātā nodomāju. Tad viņi pagriežas un uz somām rakstīts, ka tiešām bulgāri. Tie paši čaļi, kam mediju autobusos bija problēmas maskas uzlikt...
Es biju gudrs un biju iepriekš ielādējis karti ar zīmīgiem punktiem un interesantām vietām, tāpēc atpakaļ gājām ar mazu līkumu, kas izrādījās absolūti brīnišķīgs. Vēl mazākas ieliņas par jau tā mazajām japāņu ieliņām, mazas ēstuvītes, mazas dzertuvītes, mazi galdiņi, vīnstīgām līdzīgi augi, kas stiepjas pāri ieliņām un veido dabīgo jumtu. Un tad ap stūri jenotiņi. Visi kā viens ar maskām, katrs citādā izskatā. Vismaz man šķiet, ka tie ir jenotiņi. Brīnišķīgi spīdīgi zvēriņi laternu stabos. Teicu Uldim, ka šeit vajadzētu atgriezties, pasēdēt, pačilot, bet zināju jau, ka īsti nebūs, kad šeit atgriezties.
Atpakaļceļā drusku salūzu. Es biju nosolījies iztikt bez "rietumu pasaules" labumiem šajā braucienā, bet, ieraudzījis Stārbaku, es nenocietos un paņēmu iemīļoto karameļu makjato. Palīdzēja pamosties. Man arvien gribas pagulēt.
Vakarā ieraudzījām kaut ko pilnīgi pretēju tūkstošgadu vecajiem tempļiem un tradīcijām. Jaunās... tradīcijas. Elektronikas rajonu Akihabara. Mēs gājām izbaudīt košās un raibās izkārtnes un reklāmas, bet atgriezāmies, kasot galvu par Tām meitenēm. Visā rajonā uz ietvēm stāv, nu, nekā citādi nenosaukt - piedauzīgi ģērbtas meitenes Anime un datorspēļu varoņu tērpos un čiepstoši spiedzošās balstiņās aicina uz kaut ko, piedāvā kaut ko. Īsti nesapratām, ko tieši, bet kopējā atmosfēra lika domāt, ka nebūtu pieklājīgi pētīt piedāvājumu.
Vēlāk palasīju, ka aicinājums esot uz īpašām tējnīcām, kur... es neiedziļināšos, bet tas reizē nav un ir totāli piedauzīgi.
No solītajiem elektronikas veikaliem neko dižu gan neredzējām. Pārsvarā vecus aifonus un sadzīves ventilatorus. Droši vien viss labums slēpjas iekšā daudzstāvu bodēs ar grūti atrodamām ieejām, bet tur līst iekšā nu gan negribas. Japāņi nav dikti naski uz korektu masku lietošanu un par distancēšanos viņiem vispār neviens neko nav teicis.
Īpaši pārsteidz restorāni un citas ēstuves, kur, plecu pie pleca un jautri čalodami, viņi pavada vakarus. Burtiski plecu pie pleca. Kur tad ir tā izsludinātā ārkārtas situācija Tokijā? Mēs savās gaitās vēl neesam manījuši neko ierobežojumiem līdzīgu. Ir plēves aizslietņi, kas pasargā pārdevējus no pircējiem bodēs, ir uzlīmes uz grīdas ievēro viena metra distanci, bet tas arī viss. Arī metro visi sēž cieši kopā. Kā tādi bulgāri, es nodomāju.
