Šodiena sākās vakar. Bet tā īsti vakardiena nemaz nebeidzās, tā vienkārši pārtapa šodienā. Izvēloties vietu lidmašīnā, es dikti prātīgi izdomāju, ka jāizvēlas kreisā puse, jo ja reiz mēs lidojam pēcpusdienā, tad saule būs labajā pusē - dienvidos, ceļā uz rietumiem. Izrādījās, ka es esmu apaļš muļķis. Tikpat apaļš, kā pasaule. Jo tā sasodītā saule nevienu brīdi nebija labajā pusē. Kā paceļoties tā iešāva pa logu kreisajā pusē, tā tur tā arī palika visas desmit stundas. Ziemeļos. Tā vienkārši šāva pāri ziemeļpolam un pavadīja mūsu lidmašīnu no Helsinkiem līdz pat Tokijai. Precīzāk - Naritas lidostai. Kur, savukārt sākās citas bezgalīgas jautrības - pārbaudes.
Kā jau iepriekš rakstīju, mums iztrūkst viens svarīgs ieceļošanas dokuments. Tas nozīmēja, ka katrā pārbaudes punktā mums tas bija jāizskaidro un jāuzrāda alternatīvais dokuments. Cik reižu? No sākuma es skaitīju līdz, bet pie astotās man nojuka skaits. Mūs pārskaitīja vismaz duci reižu. Vispirms mēs rādījām pases, tad akreditācijas, tad pases un akreditācijas, tad mēs spļāvām trubiņā, tad mācījāmies atvērt trīs dažādas aplikācijas un tad gaidījām, līdz varēsim tikt uz nākamajām pārbaudēm.
Kopumā mums tomēr trakoti paveicās - tikām no lidostas ārā vien trīsarpus stundās. Citi žurnālisti lidostā ballējās pat deviņas stundas.
Turpat lidostā nopirku datu simkarti. 55 eiro par 10 gigabaitiem uz 30 dienām. Nav tā medusmaize, kas pie mums, bet dzīvot var. Visās olimpiskajās vietās, ieskaitot autobusus, gan ir WiFi, bet es labāk jūtos, ja esmu neatkarīgs no tīkla.
Neatkarīgs no sistēmas gan nevaru būt, jo tīri tehniski mums skaitās trīs dienu karantīna. Mēs drīkstam uz 15 minūtēm iziet līdz bodei un aizdoties citos svarīgos strikti olimpiskajos darbos izmantojot tikai un vienīgi oficiālo transportu. Iziet "pastaigāties pa ielām" mēs drīkstēsim tikai pēc divām nedēļām. Ja testi to ļaus. Turēsim, protams īkšķus, ka piesardzība un sliktākajā gadījumā vakcīna mūs pasargās.
Biju dzirdējis, ka Japānā esot īpaši precīzs sabiedriskais transports. Varbūt. Bet olimpiskais gan bez bēdu kavē pusstundu. Interesanti. Cerams spēļu laikā grafiki uzlabosies.
Aizbraucām uz preses centru, kur es tiku pie mugursomas un fotogrāfu vestes. Sajutos svarīgs. Tagad tikai jāsaprot, kā reāli tikt uz spēlēm, jo jāpiesakās ir vismaz trīs dažādās sistēmās. Vispirms jāpiesaka vēlme apmeklēt, un tad jānorāda transports no kura punkta uz kuru gribēsi braukt. Tas viss ir diezgan traki, plānošana un tik plaša "laukuma pārredzēšana" galīgi nav mana stiprā puse. Turklāt viss jādara laicīgi. Būs jautri.
Pa ceļam starp lidostu, viesnīcu un preses centru mazliet redzēju Tokiju. Ļoti glīta. Ļoti piebāzta, bet glīta, tīra, sakopta. Dikti ceru, ka pēc tām divām ierobežojumu nedēļām izdosies izsprukt kaut kur pastaigāt apkārt. Citādi visi skati tikai caur autobusa logu.
