Viss sākās ar aizsvīdušu objektīvu. No rīta bildēju pludmales volejbolu un nesaprotu, kāpēc skats ir tik miglains. Izrādās, objektīvs bija aizsvīdis no iekšpuses. Noņēmu, paplivināju gaisā un bildēju tālāk. Karstums ielien visur.

Volejbola korts ir viena no karstākajām vietām. To pārspēja tikai tenisa korti, kur vispār nebija vēja un fotogrāfu soliņi bija tā sakarsuši, ka burtiski nebija iespējams apsēsties. Nevis ļoti, ļoti nepatīkami - bet neiespējami. Tagad es saprotu, kāpēc welcome dāvaniņā bija arī atstarojošs paliktnis soliņiem.

Vistrakāk ir zilajiem fotogrāfiem, kam visu dienu jābildē konkrētais sports. Sēž viņi laukuma galā un bildē. Un sautējas. Tādi iesācēji kā es izlīdzas ar SPF krēmu pret apdegumiem, bet īsti profesionāļi nāk garajās biksēs, jakās un milzu platmalēs. Saulei neatstāj nevienu plikumiņu. Ir tādi, kas pat velk cimdus.

Protams, šāds kombinezons nepasargā no pārkaršanas, tāpēc katrā spēles pārtraukumā fotogrāfi izskrien "tunelī" zem tribīnēm, kur uzlej sev pudeli ūdens. Ūdeni, par laimi, šeit piegādā brīvprātīgie. Ik pa laikam kāds noskrien garām un izdala ledus aukstas ūdens pudelītes.

Pirmkārt, gribas vienkārši padzerties, bet tas nav tik vienkārši. Atceraties par maskām, kas mums jāvalkā vienmēr un visur? Lai padzertos, vispirms atskrūvē pudeli, tad noknibini masku, tad padzeries, tad uzkabini masku, aizskrūvē pudeli, piekārto masku. Vesels process. Un viss tikai tāpēc, ka pietiekams daudzums brīvdomātāju nejēdz aiziet nopotēties...

Pēc "bīča" skrējām uz svarcelšanu. Pēc saraksta autobuss mūs pievestu svarcelšanas ēkai trīs minūtes pirms celt jādodas mūsējam. Faktiski autobuss atbrauca krietni ātrāk, bet tā izrādījās viltus cerība. Svarcelšanu japāņi bija nolēmuši sarīkot milzīga debesskrāpja konferenču zālē. Izklausās iespaidīgi, bet, lai nokļūtu uz šo zāli, mēs noskrējām kādu kilometru pa gaiteņu labirintiem, kāpņu telpām un liftiem. Knapi paspējām, lai redzētu. Nobildēt nepaspējām. Drusku paskatījos, kā nenormālus smagumus ceļ amerikānis, itālis un ķīnietis. Iespaidīgs skats.

Uldis ar citiem žurnālistiem palika cīnīties par iespēju tikt pie komentāra no sportistiem (viņiem arī vesela jezga ar to pasākumu), bet es devos prom. Paskatījos mūsu transporta sistēmas kartē, ka no šejienes līdz viesnīcai ir pusotra stunda ar autobusu, bet 45 minūtes ar kājām. Ilgi nebija jādomā, skaidrs, ka jāizmanto iespēja nostaigāt Tokiju!

Bet figu! Es netiku ārā no burbuļa. Izgāju no ēkas teritorijas un nokļuvu slēgtā ielā, kurā iekļūt un izkļūt var tikai oficiālais transports. Lai es tiktu no tās ārā, man būtu jārāpjas pāri barjerām. Tas varētu piesaistīt pārāk lielu uzmanību. Jo īpaši, ņemot vērā, ka oficiāli es vēl trīs dienas nedrīkstu vienkārši staigāt apkārt. Nopūtos un braucu ar autobusu.

Ticis mājās es gandrīz no smiekliem nokritu. Bet tad padomāju un sajutos tārgetēts. Pie viesnīcas numuriņa durvīm bija zīmīte ar Brīdinājumu Par Brokastīm. Tajā bija rakstīts, ka restorānā jādod kuponi ar pareizo datumu un nedrīkst uz restorānu iet pidžamās un čībās. Šādas zīmītes bija arī pie citu numuriņu durvīm, bet es sajutu, ka šis uzbrukums ir domāts man.

Kā, pie velna, es varēju iedomāties, ka brokastu kuponiem ir virsū rakstīti datumi? Kāda velna pēc vispār viesnīcas brokastīm vajag kuponus, ja brokastis pienākas visiem viesnīcā dzīvojošajiem? Savukārt kas attiecas uz "pidžamu" un čībām, viņiem, iespējams, nepatīk mans oversize tkrekls un flipflopi. Apvainojos, izlamājos, nomierinājos un nolēmu turpmāk uz brokastīm vilkt kedas un polo kreklu.

Pastāv, protams, risks, ka čībās un naktskreklā uz brokastīm ir šļūcis Džefs, tas skumjais baltkrievs, vai tie divi iedegušie čaļi no Gambijas, kas totāli nebija mierā ar rīsiem un buljonu jau otrajā dienā.