Man patīk Rīga. Bet es to sapratu relatīvi nesen. Agrāk tā bija vienkārši vieta, kur es dzīvoju, gāju skolā, braucu uz darbu, uz veikalu. Vienalga. Bet kaut kādā brīdī es sāku attapties, cik šeit ir neticami skaisti. Vai varbūt precīzāk - cik šeit bija un teorētiski varētu būt skaisti.
Mani totāli apbur vecā arhitektūra. Koka mājas, daudzstāvu dzīvokļu mājas, kvartāli, pagalmi, sētas un dārzi. Mazās bruģētās ieliņas, parciņi, reiz dižās sētas un žogi, kas lielākoties sagruvuši vai aizlāpīti ar banāliem mūsdienu materiālu atgriezumiem. Regulāri izejot pastaigās es mēģinu iztēloties cik skaisti šeit bija, kad tas viss bija jauns. Mazās muižiņas Āgenskalnā, koka verandas Torņakalnā. Tas viss taču kādreiz bija dižs.
Un tad kāds nolēma to visu izpostīt. Atbrīvot mūs. Iznīcināt visu privāto tā, ka pat trīsdesmit neatkarības gados lielākā daļa no mums nespēj atļauties sakopt un atjaunot šo vēsturisko skaistumu. Tas ir tik neizsakāmi skumji.
Mēs mēdzam noskatīties uz burvīgajiem namiņiem Šveicēs un Austrijās, bet tieši tas pats bija mums. Ir mums. Tikai nevienam nav līdzekļu to sakopt. Un tie, kam ir, izvēlas labāk to veco nojaukt, jo uzbūvēt jaunu kasti ir lētāk nekā atjaunot kaut ko skaistu.
Labi, es aizrāvos. Man ļoti patīk Rīga. Ejot staigāt es bieži izvēlos taktiku iet pa ielām, kurās nekad neesmu bijis. Krustojumos nogriezties uz pretējo pusi, nekā ierasts. Rīga ir skaista.
