Pēc trīs stundu miega esmu atkal augšā. Jādodas uz Fudzi. Brokastis, protams, izpaliek, bet paķēru līdz iepriekš pirktas tvaicētās bulciņas. Šeit tādas ir ļoti iecienītas. Vismaz diennakts bodē ir plašs plaukts ar dažādām tvaicētajām bulciņām. Ar karameli, kļavu sīrupu, cukura glazūru, kariju. Visām gaumēm. Līdz paķēru arī litru ūdens un puslitru aukstās kafijas. Taksi biju pieteicis iepriekšējā dienā un sešos nulle nulle tas jau gaida pie viesnīcas.
Taksis aizved uz preses centru, no kura vēl jātiek līdz autoostai. Nolemju skriet ar kājām, lai drusku pamostos. To vajadzēja ieteikt arī autobusa šoferim, kurš mūs aizveda uz nepareizo vietu. Velo sacīkšu starta vietā mūs aizveda uz loka šaušanu. Sapratuši, ka kājām iet būs vienkāršāk, nekā šoferim izskaidrot pārpratumu, tā arī darām - ejam.
Tur, protams, pārbaude ar kārtējo dzert prasmes pierādījumu. Tad ir mazliet laika atvilkt elpu pirms foto sapulces un došanās uz reģistrētajiem mazajiem autobusiem.
Izķemmējis vietējo preses centru un sagrābies cepumus, ūdeni un sāls tabletes (tās te oficiāli dod, lai kompensētu karstumā izsvīstos minerālus) drusku pastaigāju pa teritoriju. Nejauši uzgāju latviešu nojumi. Nezināju, vai drīkstu līst iekšā, bet arī negribēju traucēt pirms tik būtiskā mača. Pagājos tālāk un uzgāju arī Latvijai piešķirto auto, pie kura puiši sāka līmēt Latvijas karodziņus. Šķiet, viņi vienīgie bija tik patriotiski. Karodziņi lieti noderēja, lai vēlāk trasē atpazītu mūsējos.
Foto sapulce kārtējo reizi radīja nervozus pārpratumus, jo izrādījās, ka autobuss atpakaļ mūs vedīs tikai ap deviņiem. Citi fotogrāfi bija ieplānojuši tajā dienā bildēt vēl citus pasākumus, bet plāni izkusa tikpat šķidri, kā preses centrā nočieptās šokolādītes.
Fun fact. Jūs to droši vien nezināt, bet es esmu pirmās kategorijas riteņbraukšanas tiesnesis 😊
Autobuss mūs veda pa trasi. Tas bija forši, jo varējām bildēt skatītājus, kas teju visi mums caur maskām smaidīdami māja. Mīnuss gan bija tāds, ka uz vajadzīgajiem punktiem nevarējām nokļūt pa tiešo. Nobraucām tieši tikpat daudz kilometru, cik paši riteņbraucēji. Tikai, nu, ciešami ērtā un labi kondicionētā autobusā. Japāņi neprot daudzas lietas, piemēram, angļu valodu, tualetes papīru, internetu, operatīvu problēmu risināšanu pārpratumu gadījumā, bet viņi ļoti prot kondicionierus. Viesnīcas numuriņš, autobusi, preses centri, veikaliņi - viss ir ļoti labi atdzesēts.
Pirmais pieturas punkts mums ir iepriekš solītais īpaši elegantais, tradicionālais templis. Vismaz kaut kāda daļa no tā, kurai garām var pārtraukt milzīgs bars velosipēdistu. Fotogrāfiem - mēs esam kādi desmit - ir atvēlēts mazs parka stūrītis ar skatu uz tempļa vārtiem. Brīnišķīgs skats. Tiem, kas pirmie tika pie sētas... Teiksiet, ak, tu, muļļa, tiešām nesaprati, ka jāskrien pirmajam?! Saprotu. Aizskrēju pirmais. Bet tur - zilie!
Zilie ir visur. Un vienmēr, vienmēr priekšā. Zilie ir īpaši. Tie ir lielo aģentūru fotogrāfi. Reuters, Getty, AFP, Xinhua. Tev likās, ka esi īpašs ar savu akreditāciju un brūno vesti? Paej malā! Burtiski, paej malā. Pavācies nost, lai nedo’dies’ netrāpītos zilajai vestei kadrā.
Tie ir čaļi, kuriem noteikumi nerūp. Viņiem vienkārši vajag kadru un nekas nav šķērslis. Uzkabināt kameru uz tempļa statujas? Mierīgi. Izvilkt soliņu no parka, lai var pakāpties augstāk par pārējiem? Padzīt ratā izmisušo brīvprātīgo kārtības sargu? Nekādu problēmu! Viņiem vienkārši vajag kadru. Bez atrunām.
Var jau saprast. Viņu bildes redz miljoni. Varbūt pat miljardi. Viņu bildes lieto visi, visā pasaulē. Arī mūsu portālā Reuters čaļa bilde nonāca ātrāk nekā manējā.
Un tad nāca tās divpadsmit sekundes. Velosipēdistu grupa. Parādījās un pazuda. Es kaut kā biju gaidījis, ka grupa būs izstiepusies un uzbildēt varēs vairākus kadrus, nevis tikai vienu (vienu labu; izšauti tika kādi piecdesmit). Bet nekā. Žvīks un prom, un mums jau jāskrien uz autobusu.
Praktiski visu atlikušo dienu mēs braucām kalnā. Feins celiņš ar feiniem maziem namiņiem un feiniem maziem japāņiem, kas smaida, māj, sit bungas, vicina karodziņus. Viņi māj visiem un spiedz sajūsmā, ja viņus pabildējam.
Sacīkstes finišs ir motosporta trasē. Pēc finiša es vēl palieku boksos uz jumta, jo tur ir labāks skats. Kalni, ainavas, pati trase. Saule, par laimi, ir pierimusi un aizgājusi aiz mākoņiem. Drīz tā arī rietēs. Tas vispār ir interesanti - pulksten sešos šeit izslēdz gaismu. Visā valstī. Ir saule, nav saules. Septiņos jau melna tumsa.
Uz jumta ir vēl bariņš cilvēku un pēkšņi viena maza japāniete - es nezinu kāpēc es precizēju, ka maza, šeit visi ir mazi - rausta mani aiz pleca un saka fuci, fuci, fuci! Pirms paspēju apvainoties, sāku skatīties uz ko viņa rāda. Fudzi! Kalns! Pati spice izlīdusi starp mākoņiem. Ak kungs, es redzu pašu to. Pašu kalnu.
Kalns mani saviļņoja nesalīdzināmi spēcīgāk, nekā atklāšanas ceremonija.
