Satraukums bija jau izbraucot no Rīgas, taču, kad lielajā zālē mums iedeva ķiveres, es sapratu, ka paša spēkiem galā netikšu un fiksi, nevienam nemanot ieslidināju zem mēles nervu tableti. Es neesmu nervozs un piedzīvojuma satraukums mani nebiedē, bet man ir klaustrofobija, kas mēdz iedzīt izmisumā. Kad sapratu, ka patiešām līdīsim tuneļos zem HES, nolēmu neriskēt.
Pirmais pārbaudījums bija jau liftā. Tas bija pārāk maziņš lai mēs četri – es ar kolēģi Viesturu un divi Latvenergo pavadoņi – tajā satilptu, tāpēc vienam nācās kāpt pa trepēm. Brauciens bija īss, taču domas par šajā betona klucī iesprūdušu liftu tāpat pielavījās. Tikmēr es uzticējos zem mēles pabāztajai tabletei un pierunāju sevi domāt par citām lietām.
Tālāk bija jānokāpj vēl pāris stāvus pa trepēm, tad vēl mazliet, tad vēl mazliet, un tad jau nonācām telpā ar daudz trubām un krāniem. Pie sienas ir izlikts HES šķērsgriezuma zīmējums, kurā mums parādīja, kur mēs atrodamies. Es aizspiedu acis un mērķēju kameru uz dullo. Es nespēju tajā brīdī pieņemt un apzināties, cik dziļā betona pazemē mēs esam.
Tomēr skarbākie satraukumi vēl tikai sekoja. Turpat, uzreiz, lai dotos tālāk, mums bija aiz sevis jāaizver hermētiski slēdzamas durvis, aiz kurām sākās šķietami bezgalīgi garš tunelis ar vēl vairāk krāniem un trubām. Tunelis gan ir pietiekoši plats un, ja vien nedomā, cik dziļi zem zemes – un zem ūdens – tas atrodas, tad varētu pat nesatraukties. Tuneļa galā atkal hermētiskās durvis, aiz kurām ir jāpakāpjas vēl kādu stāvu uz leju, kur savukārt sagaida jau šaurāks tunelis.
Amizanti, ka pie tuneļa sienām vietām izkārti glābšanas riņķi. Jo – teorētiski, šie tuneļi var applūst. Tāpēc arī tās īpašās durvis. Nu jau sirds sāk mazliet dauzīties, taču atgādinu sev, ka zinu ceļu atpakaļ un, visticamāk, es pats spētu atvērt tās durvis un izkļūt līdz kāpņutelpai. Tomēr saņemos un soļoju tālāk.
Tunelis ir ne tikai šaurs, bet arī zems. Pilnā augumā es tajā nostāties nevaru. Par to pēc brīža arī atgādina ķivere, kas atsitas pret mazajiem stalaktītiem, kas saauguši mitrajā betonā. Instinktīvi fotografēju šurpu un turpu, tomēr daudz enerģijas nespēju veltīt pārdomātiem kadriem. Panika vēl nav klāt, bet, ja vēlreiz atsitīšu galvu, vai, ja nākamais tunelis izrādīsies vēl šaurāks, tad gan būs gauži.
Par laimi, nākamais tunelis bija atkal nedaudz lielāks un ļāva uzelpot. Tur arvien atrodami krāni un trubas un glābšanas riņķi. Iet ir vieglāk gan tāpēc, ka tunelis ir lielāks, gan tāpēc, ka zinu, ka šis ir pēdējais tunelis – būsim apgājuši apli un drīz jau būsim atkal pie izejas.
Visa šī gājiena laikā mums stāsta par HES uzbūvi un tā drošību. Tas arī ir galvenais, kāpēc šeit esam – lai noskaidrotu būves izturību potenciāla uzbrukuma gadījumā. Par to visu aicinu lasīt Viestura stāstā portālā.
Pēc tuneļu pastaigas iznākam virspusē. Virs dambja, virs slūžām, virs tuneļiem ar krāniem un trubām, un durvīm. Augšā ir labi. Vējš gan ir visai traks, bet vismaz neesmu vairs iesprostots betonā.
Šeit gan uz mirkli noķēru arī augstuma bailes. Tā laipa, pa kuru ejam, atrodas virs slūžām, bet ūdens tur apakšā ir desmitiem metru zemāk. Stiprais vējš un mazliet ļodzīgā trose cenšas mani sabiedēt, bet neļaujos.
Nokāpuši lejā, uz ielas atrodam nēģi. Neprasiet, kā tas tur nokļuvis.
