Viņi tiešām to dara pa īstam. Velk ratiņus, maldās labirintos un vārtās kukurūzā. Simtiem ģimeņu dodas uz laukiem vākt ķirbjus. Ne jau zupai, bet spoku nakts ķēmu izgrebšanai.
Mēs esam Minesotā. Vienā no garlaicīgākajiem štatiem ASV. Tomēr jautrības šeit netrūkst, ja vien kāds aizved uz laukiem. Mūsu apmaiņas programmas žurnālistu grupiņu aizveda uz Dena fermu, kurā notiek ikgadējā ķirbju vākšana. Es zināju par šo tradīciju kā jau mēs visi – no popkultūras: TV pārraidēm, filmām, podkāstiem. Taču tā vienmēr tāda arī palika prātā – kā kino. Tomēr nē, viss ir pa īstam. Tā ir teju tikpat svēta lieta kā eglītes meklēšana Ziemassvētkos.
Es zinu, ka Amerikā viss ir liels un visa ir daudz. Taču es nebiju gaidījis tik lielu šī pasākuma popularitāti. Stāvlaukums pie fermas ir kādu divu futbola laukumā lielumā (atcerieties – "futbola laukums" šeit ir ierasta lieluma mērvienība). Auto pie auto, pikaps pie pikapa un miniveni, pa kuru bīdāmajām durvīm birst bērnu bari. Visi steidz ķirbjos.
Ieeja maksā aptuveni septiņus līdz 12 dolārus atkarībā no izvēlētā atrakciju klāsta. Tie, kas grib izbaudīt maksimumu, saņem aproci gluži kā tādā "Positivus" festivālā. Tikai skatuves šeit ir lielākas un "hedlaineru" lomā ir resni, koši ķirbji.
"Festivāla" tēma, protams, ir ķirbji. Balti, dzelteni, oranži. Apaļi un gareni. Izmēros no tenisa bumbiņas līdz sakņupušam skolēnam. Paši dižākie izlikti uzreiz pie ieejas, un apmeklētāji var minēt to svaru. Uzvarētājs saņems balvu. Droši vien ķirbi.
Turpat blakus atrodami ratiņi, ar kuriem var doties ķirbju laukos pēc ražas. Ideja ir vienkārša – pats ej laukā un izvēlies, kādus ķirbjus vien vēlies. Pēc tam tos nosver un samaksā – nepilnu dolāru par kilogramu. Par atsevišķu maksu pieejami arī ēdamie ķirbji, kas paredzēti zupām un kūkām.
Līdz lielajam laukam gan ne visi tiek. Vismaz ne uzreiz. Vispirms uzmanību nolaupa dažādi slidkalniņi, mazu zirdziņu izjādes, uzkodas un karstie dzērieni un, protams, kukurūza. Pirmkārt, kukurūzas graudu "baseins", kas ierīkots milzu šķūnī. Tas ir apmēram pusmetru dziļš. Viscaur pilns ar kukurūzas graudiem. Un bērniem, kas tajā skrien un krīt un lec un rāpo un dejo un nirst un guļ un ber kukurūzu sev un citiem uz galvas. Mūsu pavadone stāsta, ka no savu bērnu drēbēm kukurūzas graudus varot izkratīt vēl mēnesi.
Ja ar "noslīkšanu" kukurūzā vēl nav gana, var doties tajā apmaldīties. Blakus šķūnim ir milzīgs kukurūzas labirints. Labā ziņa – apmeklētājiem ir iespēja saņemt karti. Sliktā ziņa – tas tiešām ir kukurūzas lauks. Nevis 12 reiz 14 metri, bet patiešām Kukurūzas Lauks. Tur var iesprūst uz visu dienu.
Tālāk aiz šķūņa ir pats ķirbju lauks. Tas sadalīts kvadrantos, minēšu, ka futbola laukumu parametros, pa kuriem klīst ģimenes ar ratiņiem, meklējot savus helovīna upurus. Mēs šeit esam apmēram nedēļu pirms svētkiem, un pirmā lauka puse jau ir tukša. Pēc labuma jādodas krietni tālāk.
Aizgājām tālāk un uzzinājām, ka ķirbji spēj priecēt ne tikai amerikāņus. Arī mūsu raibā grupa smējās kā bērni, mēģinot balansēt ķirbjus uz galvām. Savukārt kolēģis no Kamerūnas nodemonstrēja perfektu prasmi ķirbja balansēšanā uz galvas, izpildot dažādus "instagrama" deju rituālus.
Atpakaļ pie fermas atradu vēl alpaku adījumus, spoku svētku dekoru bodi un ķirbju šaušanas poligonu. Tajā brīdī gan neviens nerīkojās ar ķirbju katapultu, kura devusi vārdu slavenai amerikāņu grupai.
Mums līdzi bija daži studenti, kas tiešām arī nopirka ķirbjus. Ne jau ēšanai. Grebšanai. Tā ir obligāta tradīcija. Izgriež ķirbim galvā caurumu, izrauj iekšas un tad izdur acis. Spokaini, vai ne? Tad šo ķirbi noliek uz lieveņa, lai tas priecē garāmgājējus un aizgaiņā sliktos garus. Mums gan "lieveņi" pārāk bieži mainījās, tāpēc ķirbi līdzi neņēmām. No viņa gan neizmukām, jo tas mūs gaidīja vakariņās pie kādas vietējo ģimenes.
Ja jums gadās oktobra beigās būt kaut kur Amerikas laukos – noteikti aizejiet ķirbju medībās. Tas ir jauks un sirsnīgs pasākums mums – visu vecumu bērniem. Pat ja nav lieveņa, no kura dzīt prom nelabos, vismaz dažas stundas var nodarbināt prātu ar ķirbjiem.
